ES PROTU LEKT PĀR PEĻĶĒM

Alans Maršals

Gulēdama mazajā mūsu koka mājiņas labākajā istaba, gaidot vecmāti, kam vajadzēja mani saņemt, mana mate varēja redzēt zaļu pakalnu, augstus eikaliptus_ līgoja­mies vējā un mākoņu ēnas, kas aši slīdēja par aplo­kiem, un viņa sacīja manam tēvam:

—    Mums būs dēls, šodien ir vīriešu diena.

Tēvs pieliecās un palūkojās pa logu uz tumši zaļo krūmu valni, kas apņēma izcirtumā ierīkotos aplokus.

—   Es viņu izmācīšu par jātnieku un skrējēju, — viņš apņēmīgi noteica. — Nudien, to es izdarīšu!

Kad ieradās vecmāte, viņš uzsmaidīja tai un sacīja:

—   Es gandrīz sāku domāt, ka mazais jau skraidīs apkārt, kad jūs ieradīsieties, misis Torensa.

—   Jā, es būtu atbraukusi pusstundu agrāk, — strupi noteica misis Torensa, smagnēja sieviete ar apaļīgiem, melnīgsnējiem vaigiem un noteiktām kustībām. — Bet Teds vēl eļļoja divričus, kad vajadzēja jūgt zirgu. — Viņa paraudzījās uz māti. — Kā jūtaties, mīļā? Vai sāpes jau sākušās?