— Klausīdamās viņā, — māte man reiz stāstīja, — es jutu, kā smaržo tēva pātaga ar akācijas koka rokturi, kas karājās uz gultas gala, un domās redzēju, kā tu, auļodams uz zirga, vēcini pātagu ap galvu tāpat kā tēvs.
Kamēr es nācu pasaulē, tēvs ar manām māsām sēdēja virtuvē. Mērija un Džeina vēlējās brāli, ar kuru kopā iet uz skolu, un tēvs bija apsolījis viņām brāli, vārdā Alanu.
Ievīstītu sarkana flaneļa autiņos, misis Torensa iznesa mani, lai parādītu viņiem, un ielika mani tēvam rokās.
— Bija tik savādi skatīties uz tevi, — tēvs vēlāk stāstīja. — Mans dēls … Ko visu es nevēlējos — lai tu jātu un darītu daudz ko citu. Es vēlējos, lai tu labi prastu apieties ar zirgiem. Redzi, par ko es domāju. Protams, par skriešanu arī … Teica, ka tev esot stipras kājas. Likās savādi turēt tevi rokās. Visu laiku domāju, vai tu būsi līdzīgs man.
Drīz pēc tam, kad sāku iet skolā, saslimu ar bērnu trieku. Epidēmija, kas bija izcēlusies Viktorijā 20. gadsimta sākumā, no biezāk apdzīvotām vietām izplatījās lauku novados un nolika slimības gultā bērnus vientuļās fermās un mežu ciematos. Es biju vienīgais upuris Turallā, un jūdzēm tālu visapkārt ļaudis ar izbailēm uzņēma ziņu par manu slimību. Viņi saistīja vārdu «trieka» ar vājprātību, un, kad apstājās pajūgs un braucējs noliecās pāri ratu malai, lai patērzētu ar ceļā sastaptu draugu, bieži vien atskanēja jautājums: «Diezin vai viņam galva kārtībā?»