Kad māsa bija aizvērusi durvis, viņš brītiņu mierīgi gulēja pustumsā, tad klusītēm piecēlās sēdus un paskatījās griestos. Viņš aplūkoja sienas un grīdu pie gultas. Pataustīja gultas metala rāmi, it kā pārbaudīdams slazdu izturību.
Pēkšņi viņš pamanīja, ka Miks, spilvenos atlaidies, vēro viņu.
— Labdien! — viņš sacīja.
— Labdien! — atņēma Miks. — Nodzēries kā lūks.
— Tā mana darīšana! — vīrs atcirta. — Cik viņi plēš par nakti šajā būcenī?
— Te viss par brīvu, — Miks paskaidroja. — Tev ir laimējies.
Vīrs kaut ko norūca. Viņam bija pilnīgi, nokārušies vaigi, apauguši iesirmiem bārdas rugājiem. Acu plakstiņi likās pietūkuši un iekaisuši it kā no raudāšanas. Lielais, gaļīgais deguns bija nosēts ar dziļām, tumšām porām, it kā tumšajos vidiņos slēptos matu saknes.
— Varbūt es tevi pazīstu, — viņš sacīja Mikam.
— Vai esi kādreiz bijis Mildjurā? Vai varbūt Overflovā, Paienglā, Berkā … ?
— Nē, — atbildēja Miks, ņemdams no sava skapīša cigareti. — Nekad tur neesmu bijis.
— Nu, tad es tevi nepazīstu.
Viņš sēdēja, stīvi blenzdams sev priekšā, un viņa rokas neapzināti grābstīja gultas drēbes. Piepeši viņš satraukts čukstēja:
— Kas tas? Skaties! Pie sienas! Tur kustas!
— Tas ir krēsls, — Miks paskatījies pateica. Piedzērušais steigšus atlaidās guļus un pārvilka