S. Robots» līdzstrādnieks, demonstrēja pirmo staigājošo robotu, kas varēja ari ru­nāt. Sis lielais, neveiklais un neglītais robots, kurš oda pēc mašīneļļas, bija domāts darbam Merkurija raktuvēs. Bet viņš runāja, pie tam saprātīgi.

Sjūzena šai seminārā neuzstājās; viņa ne­piedalījās ari vētrainajās diskusijās, kas tam sekoja. Viņa bija nesabiedriska, neizskatīga, neinteresanta meitene, un no pasaules, kas viņai nepatika, tā norobežojās ar maskai lī­dzīgu sejas izteiksmi un hipertrofētu inte­lektu.

Bet jau toreiz, klausoties un skatoties, Sjūzena sajuta, ka viņu pārņem aizraušanās dzedrā liesma.

2003. gadā viņa pabeidza Kolumbijas uni­versitāti un uzsāka aspiranta darbu kibernē­tikā.

Robertsona izgudrotie pozitronu smadzeņu sakari pārspēja visu, kas bija paveikts div­desmitā gadsimta vidū skaitļojamo mašīnu jomā. Neskaitāmus relejus un fotoelementus aizstāja poraina platlniridija lode apmēram cilvēka smadzeņu lielumā.

Sjūzena iemācījās aprēķināt parametrus, kas nepieciešami iespējamo mainīgo lielumu noteikšanai «pozitronu smadzenēs», un kon­struēt uz papīra «smadzenes» tā, lai varētu precīzi paredzēt to reakcijas uz dotajiem kai­rinājumiem:

2008. gadā viņai tika piešķirts psiholoģijas doktora grāds un viņa sāka strādāt <rUnited States Robots» uzņēmumā par «robopsiho- logu», tādējādi kļūdama par pirmo ievēro­jamo jaunās zinātnes pārstāvi. Lorenss Ro- bertsons toreiz vēl joprojām bija sabiedrības prezidents; Alfrēds Lenings bija kļuvis par zinātniskā darba vadītāju.