Piecdesmit gadus viņa bija aculieciniece tam, kā cilvēces progress mainīja virzienu un spēji izrāvās uz priekšu.

Tagad viņa gāja atpūtā, ja to vispār varēja saukt par atpūtu. Vismaz viņa atļāva, ka uz viņas vecās darbistabas durvīm uzliek zlmiti ar cita darbinieka vārdu.

Tas ari būtībā ir viss, ko es pierakstīju. Manā ricibā bija vēl gari viņas publicēto darbu un viņai piederošo patentu saraksti, sīka paaugstinājumu hronoloģija — īsi sakot, detalizēta profesionāla biogrāfija.

Bet ne jau tas man bija vajadzīgs.

Lai uzraks'tltu apcerējumus laikrakstam «Interplanetary Press», man vajadzēja kaut ko vairāk. Daudz vairāk.

Es viņai to pateicu.

—  Doktore Ķelvina, — es sacīju. — Cil­vēku uztverē jūs un «U. S. Robots» esat viens un tas pats. Jūsu aiziešana pensijā noslēgs veselu ēru un …

—  Vai jūsu apcerējumiem ir vajadzīgas in­teresantas detaļas?

Viņa man neuzsmaidīja. Man šķiet, viņa nekad nesmaida. Bet viņas asais skatiens to­mēr nebija dusmīgs. Jutu, ka tas ieurbjas mani līdz pašam pakausim, un sapratu, ka viņa redz man cauri; tāpat viņa redzēja cauri visiem citiem.

Es tomēr sacīju:

—   Tā tas ir.

—   Interesantas detaļas par robotiem? Tā ir pretruna.

—   Nē, doktore. Par jums.