— Nāc šurp, Glorij, — misis Vestone sauca, — es tev aizņēmu vietu pie loga, lai tu visu varētu redzēt.
Glorija priecīgi apsēdās pie loga, piespieda pie biezā, dzidrā stikla deguntiņu, kas tūdaļ kļuva gluži plakans un balts, un sāka sasprindzināti vērot apkārtējo ainavu. Viņas interese vēl pieauga, kad lidmašīnas salonā piepeši iebrāzās motoru dūkoņa.
Glorija vēl bija pārāk maza, lai izbītos, kad Zeme strauji attālinājās, it kā būtu izkritusi cauri kādai lūkai, bet viņa pati šķita divtik smaga nekā parasti. Tomēr viņa jau bija pietiekami liela, lai viss liktos bezgala interesants. Tikai tad, kad Zeme kļuva līdzīga mazai, raibai lupatu segai, Glorija atrāva deguntiņu no stikla un pievērsās mātei.
— Māmiņ, vai mēs drīz būsim pilsētā? — viņa vaicāja, berzēdama nosalušo degungalu un ziņkārīgi vērodama, kā no viņas elpas radies svīduma plankumiņš uz rūts lēnām saruka un izzuda.
— Apmēram pēc pusstundas, mīļumiņ, —
atteica māte un piebilda ar tikko jaušamam bažām:
— Vai tu priecājies, ka mēs braucam? Tev patiks pilsētā, tur ir tik daudz lielu namu, cilvēku un interesantu lietu. Mēs katru dienu apmeklēsim vizivok.su un dažādas izrādes, iesim uz cirku, uz pludmali . ..