—  Ak dievs, — viņas laulātais draugs ievaidējās, — šīs sakarsušās ielas!

—   Mums tas jādara, — skanēja noteikta atbilde. — Vienā mēnesī Glorija ir nokritusies svarā piecas mārciņas. Manas meitenītes ve­selība man ir svarīgāka nekā tavas ērtības.

—  2ēl, ka tavas meitenītes veselība tev ne­bija prātā tad, kad tu viņai atņēmi iemīļoto robotu, — Vestons klusībā norūca.

Glorijas garastāvoklis uzlabojās, kolīdz vi­ņai pastāstīja par gaidāmo pārcelšanos uz pilsētu. Viņa daudz par to nerunāja, bet ik­reiz, pieminot braucienu, viņas balsī ieskanē­jās priecīgas gaidas. Viņa sāka atkal smai­dīt, un daļēji atgriezās arī agrākā ēstgriba. Misis Vestone bija sajūsmināta un nebeidza triumfēt pār savu vēl joprojām skeptiski no­skaņoto vīru.

—  Tu redzi, Džordž, viņa palīdz kravāties kā mazs eņģelītis un čivina vienā laidā, itin ka viņai vairs nebūtu nekādu raižu. Es taču tev teicu — viņa ir jāieinteresē par kaut ko citu.

—   Hm-m, — sekoja skeptiska atbilde, — cerēsim, ka tev taisnība.

Drīz vien viss bija sakravāts, pilsētas dzī­voklis uzposts un salīgts kāds vietējo iedzīvo-

tāju pāris lauku mājas uzraudzīšanai. Kad beidzot pienāca aizbraukšanas diena, Glorija izturējās gluži tāpat kā agrāk un ne ar puš­plēstu vārdu nepieminēja Robiju.

Lieliskā noskaņojumā ģimene ar gaisa tak­sometru aizbrauca uz lidostu (Vestons gan labāk būtu lidojis ar savu personisko helikop­teru, bet tas bija divvietīgs un bez bagāžas novietnes) un iekāpa lidmašīnā.