«Jūdu senatnes» autors Jozefs Flāvijs ir aizraujoša un reizē mīklaina personība, kas pieder pie visneparastāka­jām antīkajā pasaulē. Viņa psihe bija tik sarežģīta un paradoksālu pretešķību pilna, ka patiesībā tā vēl šodien nav līdz galam atšifrēta, un spriedumos, ko par viņu izsa­cījušas secīgas vēsturnieku paaudzes, ietverta gan visaug­stākā atzinība, gan arī nosodījums par viszemiskākajām nekrietnībām.

Šis daudzsejainais cilvēks pusi mūža pavadījis sava laikmeta vētraino notikumu centrā, bet atlikušo daļu no­dzīvojis Romā mierīgā pārticībā, baudīdams pēc kārtas trīs ķeizaru labvēlību. Ja ņem vērā, ka viņš bija viens no jūdu sacelšanās vadoņiem un ar savu drosmi sagādāja grūtus brīžus leģioniem, bet pēc tam nokļuva gūstā un patiesībā viņam, tāpat kā citiem ebreju nemierniekiem, bija lemta krusta nāve, tad grūti iedomāties vēl fantastiskāku dzīves ceļu. Apbrīnojamā kārtā lik­tenis viņam aizvien bijis labvēlīgs un pat no visdrama­tiskākajām nedienām palīdzējis izkļūt ar veselu ādu. Vieni apgalvo, ka šī neparastā veiksme izskaidrojama ar Jozefa Flāvija velnišķīgo viltību un cinismu, citi turpretim ir ta­jās domās, ka viņš atjautībā pārspējis savus laikabiedrus un bijis apveltīts ar vienreizēju prāta asumu, kas viņam devis iespēju ātri pielāgoties jebkurai dzīves situācijai. Protams, viņa intelekts bija apsviedīgs un ass kā naža asmens, taču nedrīkstam aizmirst vēl kādu citu, ne mazāk intriģējošu Jozefa Flāvija rakstura iezīmi: viņa uzvedībā bija kaut kas valdzinošs, kaut kas tāds, kas viņam Jāva pārsteidzoši viegli iegūt uzticamus draugus un aizbildņus. Aiz dīvainas likteņa ironijas Jozefa Flāvija tautieši apzī­mogoja viņu ar nodevēja un renegāta kauna zīmi, bet laika tecējumā izrādījās, ka reti kādam ir tik lieli nopelni ebreju labā kā tieši viņam — neaizstājamu vēstures sace­rējumu autoram, kurš cildinājis savas tautas varonīgo cīņu pret vareno Romas impēriju un polemiskās sadur­smēs ar naidīgiem pamfletistiem aizstāvējis ebreju kultūru un reliģiju.