Kā Jozefs Flāvijs pats stāsta autobiogrāfijā, viņš dzimis tajā pašā gadā, kad varu pārņēma Kaligula, jeb, pēc pašreizējā kalendāra, m.ē. 37. gadā. Ar lepnumu viņš atzīmē, ka pieder pie izcilas priesteru dzimtas un viņa māte cēlusies no Makabeju ķēniņnama. Jau agrā bērnībā viņš uzskatīts par neparasti apdāvinātu. Trīspadsmit gadu vecumā viņa zināšanas tiesību lietās bjiušas tik spožas, ka šajos jautājumos pie viņa padomu meklējuši pat priesteri un augstākie Jeruzalemes administrācijas pārstāvji. Sešpadsmitajā mūža gadā viņš kvēli ieinteresējies par reliģijas problēmām. Jūdaismā tolaik pastāvējušas trīs galvenās sektas: farizeji, saduceji, un esēni. Jaunais censonis nolēmis iedziļināties viņu mācībās tādā veidā, ka secīgi iestājies to rindās un piedalījies visās sakrālajās izdarībās, kas piekoptas atbilstošajās sektās. Šī pieredze acīmredzot tomēr nav atvēsinājusi jaunekļa reliģisko degsmi, jo galu galā viņš pievienojies tā laika slavenajam vientuļniekam Bannam un gandrīz trīs gadus pavadījis ar viņu tuksnesī visstingrākās askēzes apstākļos. Pēc tam
Jozefs atgriezies pie saviem vecākiem Jeruzalemē, kur pieslējies farizejiem, jo tie — kā viņš pats norāda — atgādinājuši viņam grieķu stoiķus.
66. gadā sākās romiešu un jūdu karš. Ebreju patriotu stihisko atbrīvošanās kustību priesteri bija nolēmuši ievadīt organizētas bruņotas cīņas gultnē. Sakarā ar šiem notikumiem Jozefu ieceļ par Galilejas pārvaldnieku un turienes nemiernieku karaspēka pavēlnieku. Tas bija dīvains un diezgan riskants solis, jo visi zināja, ka Jozefs pret sacelšanos izturas noraidoši, turklāt viņam tajā laikā bija tikai 29 gadi un trūka jebkuras, pat visniecīgākās pieredzes militāros un administratīvos jautājumos Taču jauneklis savus pienākumus veica apbrīnojami veiksmīgi: pēc romiešu armijas parauga viņš izveidoja simttūkstoš vīru lielu karaspēku, nocietināja pilsētas, ciematus un kalnu pārejas, stratēģiski svarīgos punktos ierīkoja ieroču un pārtikas krājumus.