Ņemsim kaut vai Jozefa Flāvija nikno ienaidnieku Tiberiādas Justu, kurš sarakstījis «Jūdu karu» un «Jūdu ķēniņu hroniku». Tiesa, šie darbi gan gājuši zudumā!, taču Konstantinopoles patriarhs, kurš dzīvoja 9. gadsimtā un bija tos lasījis, apgalvo, ka Justs par Jēzu neko nav rakstījis. Jo dīvai­nāk tas ir tāpēc, ka šis autors arī bija cēlies no Galilejas un visos sīkumos pazina šo apvidu. Tā vismaz seci­nāms no polemiskās atbildes, ko Jozefs Flāvijs viņam sniedzis savā autobiogrāfijā.

Un beidzot, viens no vislielākajiem ebreju filozofiem un domātājiem — Aleksandrijas Filons, ar kuru mēs tu­vāk iepazīsimies vēlāk, jo viņam ir ievērojami nopelni dažu kristietības ideju tapšanā. Šis rabīns, kurš visu savu dzīvi veltījis jūdaisma samierināšanai ar grieķu filozo­fiju, atstājis spēcīgu ietekmi uz evaņģēlija autoru Jāni un Tarsas Pāvilu. Pietiek, ja pieminēsim, ka, pateicoties viņam, kristietības teoloģija pārņēmusi grieķu «logosa» ideju.

Filons piedzima gadu trīsdesmit pirms Jēzus un no­dzīvoja pēc tā nāves aptuveni gadu divdesmit. Būdams rabīns un slavens svēto rakstu skaidrotājs, viņš rosīgi piedalījās arī sava laikmeta vēstures notikumos, jo vai­rāk tāpēc, ka viņa brāļadēls Tibērijs Aleksandrs 46.— 48. gadā ieņēma Jūdejas prokuratora augsto amatu. Lai gan Filons dzīvoja Aleksandrijā, viņš bieži ceļoja uz

Jeruzalemi, kur viņam bija radinieki un daudz paziņu. Vienā no saviem daudzajiem traktātiem «Par apcerīgu dzīvi» viņš aprakstījis terapeitu sektu, kas daudzējādā ziņā atgādina esēnus un pirmos kristiešus. Un tomēr sa­vos skaitliski tik kuplajos literārajos darbos, kuri pievēr­šas galvenokārt reliģijas jautājumiem un notikumiem Pi­lāta valdīšanas laikā, viņš Jēzu nepiemin kaut vai īsā hronikāla rakstura piezīmē. Un tā tas ir arī visā pārējā ebreju reliģiskā rakstniecībā, izņemot talmudu, taču tas ir jau atsevišķs jautājums, kuru aplūkosim vēlāk.

Tā kā pat Jēzus novadnieki un tautieši šajā ziņā mums sagādājuši rūgtu vilšanos, tad nav pamata pārmest to romiešiem un grieķiem.