Tos ļaudis, kuri tic visam, kas rakstīts evaņģēlijos, vajadzētu satraukt dīvainajam faktam, ka ebreju hronikās nav neviena vārda, kas apstiprinātu to, ka Jēzus nāves brīdī uz trim stundām aptumšojusies saule, mirušie piecēlušies no saviem kapiem, bet jo sevišķi to, ka Jeruzalemes tempļa vissvētāko vietu nodalošais dārgais priekškars pārplīsis divās daļās. Grūti iedomāties, ka neatrastos neviens ebreju hronists, kurš šis katrā ziņā neparastās parādības nebūtu uzskatījis par atzīmēšanas vērtām. Kas attiecas uz saules aptumšošanos, tad arī Plīni- jam Vecākajam, kurš pazīstams kā godprātīgs zinātnieks un savā «Dabas vēsturē» saules aptumsumiem veltījis veselu nodaļu, par to nekas nav zināms.
Protams, Bībeles pētnieki pievērsuši uzmanību šiem savādajiem noklusējumiem. Katoļu autors Daniels Ropss, kurš uzrakstījis plaši pazīstamu monogrāfiju par Jēzu, šo faktu izskaidro šādi: «Parastu Romas pilsoni Tibēriia laikos Palestīnā notiekošais interesēja ne vairāk kā, piemēram, mūs kāda pravieša parādīšanās Madagaskarā vai Reunjonas salā.» Bet vēl daiļrunīgāk izsakās katoļu garīdznieks Žans Šteinmans, kurš uzrakstījis pazīstamo grāmatu «Tarsas Pāvils»: «Mūsu ēras 30. gadā kā vergs pie krusta mirst Jēzus, viens no miljoniem vergu Romas impērijā. Palestīnas ebrejiem ši%,fakts palika gandrīz nemanāms. Un, kaut arī pašā Jeruzalemē tas būtu varējis izraisīt zināmu satraukumu, vai tad civilizētie ļaudis Itālijā, Grieķijā, Mazāzijā un Ēģiptē interesētos par ebrejiem? … Ko gan šis līķis varēja nozīmēt valstī, kurā valdīja Tibērijs, bet pēc tam pie varas nāks Kaligula, Klaudijs un Nerons? Ko asinīm pārplūdinātā pasaulē nozīmē viena cilvēka nāve?»