Izrādījās, ka uz nodzeltējušām papirusa loksnēm rakstītajos tekstos ir daudz tā laika ikdienas sa­dzīves sīkumu, kas seno vēsturnieku rakstos parasti atsāti bez ievērības. Šie šķietami nesvarīgie sīkumi saistīti ar tā laika mazā cilvēka ikdienas priekiem un bēdām, tāpēc sniedz vispusīgu ieskatu toreizējās paražās un sa­biedriskajās attiecībās, bet tas ļauj ielūkoties senatnes cilvēku privātajā dzīvē, līdz ar to — ja tā varētu izteik­ties — oficiālajai vēsturei piešķirot spilgtākas krāsas.

Atgriezīsimies tomēr pie savas tēmas uVi pavaicāsim, kas papirusoloģijai kopīgs ar Jaunās derības tekstu pētī­šanu. Izrādījās, ka milzīgajā papirusu lēvenī atrodams ārkārtīgi daudz veselu tīstokļu vai arī atsevišķu frag­mentu ar Jaunās derības tekstiem. Daži no tiem radušies 3. un pat 2. gadsimtā un tātad ir gandrīz divi simti gadu vecāki nekā ar Vatikāna un Sinaja kodeksa nosaukumu pazīstamie teksti. Ja vēl piebilstam, ka šodien zinātnieki saviem lingvistiskajiem pētījumiem' var izmantot burtiski tūkstošiem fragmentu un daudz pilnīgu Jaunās derības tekstu norakstu, tad atskārtīsim, cik milzīga nozīme pa- pirusoloģijai ir biblistikā.

Šo reizēm gluži sensacionālo atklājumu vēsture sākās ar 19. gadsimta vidu, kad vācu pētnieks Konstantīns Tišendorfs nejauši atrada t. s. Sinaja kodeksu. Toreiz jauno teologu un Bībeles zinātnieku ieinteresēja Svētās Katrīnas klosteris Sinaja kalnā, par kuru jau sen bija izplatītas valodas, ka tā bibliotēkā uzglabājoties pasa­kainas rakstu vērtības, jo sevišķi arhaiski, gluži nepa­zīstami Bībeles teksti. Lai gan bija zināms, ka šā klos­tera mūki ne visai labprāt pie sevis redzēja ciemiņus no ārpasaules, Tišendorfs, iededzies zinātnieka kvēlē, no­lēma pamēģināt laimi. Un patiesi, kaut kādā veidā viņam izdevās iemantot mūku uzticību. Meklējumi bibliotēkā tomēr būtu palikuši nesekmīgi, ja vien Tišendorfs pē­dējā brīdī nebūtu ielūkojies grozā ar sadriskātiem pa­pīriem, kas bija domāti sadedzināšanai. Sev par lielu iz­brīnu, viņš starp nevērtīgu makulatūru atrada 120 lapas no grieķu Bībeles, t. s. Septuagintas, no kurām vecākās bija radušās m. ē. 4. gadsimtā. Dalu no šiem tekstiem, ko viņš saņēma kā balvu par savu atklājumu, Tišen­dorfs vēlāk publicēja Leipcigā.