Tišendorfs vēl divas reizes, 1853. un 1859, gadā, devās tālajā ceļā uz Sinaja klosteri. No pirmā brauciena viņš atgriezās bešā, un arī otrais beigtos tāpat, ja nebūtu notikusi pavisam jocīga sagadīšanās. Savas uzturēšanās pēdējā dienā, jau ar sakravātām ceļasomām gaidīdams ierodamies nolīgto transportu, pētnieks pastaigājās klostera dārzā. Viens no runīgākajiem mūkiem, ieraudzījis Tišendorfu, ieaicināja viņu savā cellē parunāties. Pētnieku pārsteidza tas, ka celles kaktos mētājās veci nodzeltējuši pergamenti. Tāpat aiz gara laika Tišendorfs tajos ielūkojās sākumā pavirši, bet tad, vairāk iedziļinādamies, viņš tikko spēja apvaldīt satraukumu. Viņa rokās bija nokļuvuši plaši Vecās derības fragmenti un visa Jaunā derība, kuri, kā tas vēlāk noskaidrojās, bija radušies 4. gadsimtā. Kas notika tālāk, grūti izdibināt. Zināms tikai, ka klosternieki publiski apsūdzēja Tišendorfu, it kā viņš vērtīgos rokrakstus paslēpis azotē, naktī izlavījies no klostera un aj: iepriekš sarunātu kamieli aizbēdzis. Sajā lietā iejaucās Krievijas konsuls, kura aizgādībā klosteris atradās, un pēc ilgām pārrunām tika panākts kompromiss. Tišendorfs apņēmās pēc rokrakstu zinātniskas apstrādes un publicēšanas atrastos dokumentus nodot caram Aleksandram II, un to viņš pāris gadu vēlāk Carskoje Selo arī personiski izdarīja. Tik avantūris- tiskos apstākļos zinātnei paglābtais Sinaja kodekss, tipogrāfiski iespiests, parādījās Pēterburgā bibliofiliskā 300 eksemplāru lielā metienā. To izsūtīja uz visiem pasaules zinātniskajiem centriem. Sinaja kodeksa otrais izdevums iznāca Londonā 1911. gadā.
Tāpat milzīgu saviļņojumu zinātnes pasaulē izraisīja papirusi, pareizāk sakot, papirusu fragmenti, ko Ēģiptes smiltājā bija atraduši divi jauni angļi Grenfells un Hants.