Lai papildinātu šo ainu, atzīmējami vēl daži citi Jaunās derības tekstu avoti. Starp citu, šeit minami t. s. ostrakoni — keramikas lauskas, uz kurām rakstīja vienkāršie ļaudis, kuri nevarēja sev atļauties dārgos papirusus. Atrasts daudz šādu lausku ar Jaunās derības fragmentiem un pat garāks gabals no Lūkas evaņģēlija, kas ieskrāpēts desmit šādos ostrakonos.
Visai pamācoši tāpat ir grieķu un romiešu kapu uzraksti. Bieži vien tie ilustrē Jaunajā derībā aprakstītus notikumus un paražas, kā arī satur svēto rakstu citātus tādā skanējumā, kādā tie bijuši pazīstami šo uzrakstu tapšanas laikā.
Beidzot, nedrīkstam aizmirst arī citātus, kas minēti baznīcas tēvu un kristiešu rakstnieku darbos, piemēram, Tertuliāna, svētā Hieronima, svētā Augustīna u. c. sacerējumos. Šādu citātu ir tik daudz, ka no tiem vien varētu sastādīt gandrīz veselu Jauno derību.
gadi pirms evaņģeliju uzrakstīšanas
Pirms ķeramies pie Jaunās derības satura un būtības raksturošanas, mums jāpakavējas vēl pie viena jautājuma, bez kura noskaidrošanas nav iespējams pareizi novērtēt Jauno derību kā vēstures dokumentu. Runa šeit ir par to pārsteidzošo faktu, ka tikai četrdesmit gadu pēc Jēzus nāves parādījās pirmais evaņģēlijs, t. i., dokuments, kurā aprakstītas dažas viņa dzīves epizodes.
Līdz tam Galilieša piekritēji iztika vienīgi ar to, kas saglabājās no mutes mutē, ar to, ko pavēstīja tautas nostāsti. Jaunās ticības izplatītāji bija apkārtceļojoši sludinātaji un sprediķotāji, kuru vārdi un izcelsme mums šodien lielākoties nav zināmi. Taču pēc apustuļa Pāvila mēs aptuveni varam spriest, kāda praksē izskatījās viņu darbība. Viņi uzstājas_ visur, kur pie ebreju lūgšanu namiem bija izveidojušās Kristus piekritēju grupas.