Viņa morāles mācība šajās aprindās izplatījās viegli iegaumē­jamos aforismos, kurus mēs jau pieminējām ar «logia» nosaukumu. Šie autentiskie vai šķietamie Jēzus izteikumi saistībā ar viņa dzīves dramatisko brīžu pārstāstiem ieguva tautas teiksmu krāsainību, un tādā kārtā nodibi­nājās noteikta mutvārdu tradīcija ar izteiktām folkloras iezīmēm. Un tieši šis faktu ūn tautas iztēles savijums, kas šodien tik grūti atšifrējams, tad arī kļuva par to augsni, no kuras Jēzus biogrāfi smēlās materiālu viņa dzīves aprakstiem savos evaņģēlijos.

Šodien varētu likties savādi, ka cilvēki, kuri ticēja Jēzus dievišķībai, tik ilgus gadus neuzskatīja par vaja­dzīgu uzrakstīt viņa dzīves stāstu un nesavāca tam vaja­dzīgos materiālus. Taču pamēģināsim atsacīties no mūsu ierastā domāšanas veida un papūlēsimies iedziļināties tā laika kristiešu mentalitātē un paradumos, iepazīties ar viņu dzīves veidu. Un tad izrādīsies, ka šeit nevar būt ne runas par pietātes trūkumu un šķietamajai vienaldzī­bai ir savs dziļāks attaisnojums.

Vispirms noskaidrosim, kas par cilvēkiem bija pirmie kristieši. Pirmajā vēstulē korintiešiem Pāvils raksta: «Raugait, brāļi, savus aicinātos, nav tur taču daudz pa­saules gudro, nav daudz vareno, nav daudz augsti dzi­mušo. Bet kas ģeķīgs pasaulē, to dievs ir izredzējis, lai liktu kaunā gudros; un, kas nespēcīgs pasaulē, to ir dievs izredzējis, lai liktu kaunā stipros» (1:26—27). Baznīcas rakstnieks Tertuliāns, kurš dzīvoja 2. un 3. gadsimta mijā, aizstāvēdams šos ļaudis pret nekristiešu pamfle­tistu uzbrukumiem, uzsvēra, ka tie ir valstij lojāli rok­peļņi, kuri godīgi maksā savus nodokļus. Marka Minu- cija apoloģētiskajā dialogā nekristiešu polemists Cecīlijs kristiešus dēvē par plukatām un, starp citu, apvaino vi­ņus, ka tie savus kulta piekritējus vervējot sabiedrības viszemākajos slāņos, padibenēs un māņticīgu sieviešu } vidū.

Šie apgalvojumi, kā mums zināms no citiem avotiem, nav visai tālu no patiesības^ pirmie Kristus piekritēji savā vairumā patiesi bija vienkārši- un neizglītoti ļaudis.