Nekas cits neatliek, kā no šā fakta izdarīt šādu secinājumu: «kalna sprediķis», kas ir viena no visiespaidīgākajām ainām Jēzus dzīvē un devis iedvesmu tik daudzām dzejnieku un gleznotāju paaudzēm, ir leģenda, iztēles auglis, literāra izdoma. Šajā sprediķī evaņģēlija autors izveidojis savos pamatos noslēgtu morāles kodeksu un to ielējis mutē Jēzum. Viņš to komponējis tādā veidā, ka savācis vienkop visus tolaik apgrozībā esošus patiesus vai arī šķietamus Jēzus izteikumus. To mēs varam apgalvot pilnīgi droši, jo šos pašus izteikumus izmantojis arī Lūka, tikai nav tos sakopojis viena sprediķa konstrukcijas ietvaros, bet gan tādā veidā, kādā tos dzirdējis, izkaisījis pa visu sava evaņģēlija tekstu.
Mateja evaņģēlijs, kā redzam, ir rūpīgi pārdomāts traktāts, kura autors pazīst rakstnieka darba paņēmienus. To rāda ne tikai visa darba kompozīcija vai arī «kalna sprediķa» apzināti izkārtotais veidojums. Evaņģēlija tekstā ir vēl daudz citu vietu, kas liecina, ka tā autors lielu uzmanību veltījis sava sacerējuma literārajai apdarei. To rāda gan acīmredzamā vērība, kas veltīta vārdu atlasei, gan biežais dialogu un monologu pielietojums, bet par visu vairāk tādu stilisku figūru kā paralēlismu, kontrastu, atkārtojumu izmantošana. Ar vārdu sakot, tas viss, ko šodien nosaucam par satura beletrizāciju un stilizāciju.
Evaņģēliju lasot, pārsteidz autora atturība Jēzus laicīgās dzīves pārstāstījumā. Konkrētie biogrāfiskie fakti, kurus varam izlobīt no mitoloģisko un pasakaino brīnumu izklāsta, ir tik skopi, ka Jēzus dzīve, atskaitot
pāris sīkumu no bērnības un vēlākā perioda, paliek mums balts laukums. Kristiešu Bībeles zinātnieki attaisno autoru ar to, ka viņa nolūks neesot bijis attēlot Jēzus dzīvi, bet viņš rakstījis evaņģēliju kā apoloģētisku traktātu, lai pierādītu (galvenokārt ebrejiem), ka Jēzus ir praviešu pasludinātais mesija.