Šie pretrunīgie norādījumi, kurus evaņģēlija autors nekritiski apkopojis, nemaz nepapūlēdamies tos saskaņot, atgādina stratigrāfiskos slāņus arheoloģiskajos izrakumos. Tie iezīmē divus kristietības attīstības posmus: sākotnējo ebreju nacariešu sektas izolacionismu un vēlāko Pāvila universālis-tiskās idejas uzvaru, kad pagānu atgriešanas misiju sāka jau uzskatīt par paša Jēzus norādījumu un viņam mutē tika liktas šādai nostājai atbilstošas sentences.
Tātad par Mateju mēs jau kaut ko esam noskaidrojuši, un pirmām kārtām to, ka viņš bagātīgi un diezgan nekritiski izmantojis svešus avotus. Pilnīgi pietiek ar jau minētajiem faktiem, lai atzītu, ka viņš nav uzskatāms par Jēzus dzīves aculiecinieku. Bet ir vēl arī citi argumenti, kas runā pret viņu. Neviens nevar noliegt, ka viņa evaņģēlijam nav nekā kopīga ar vēsturisku biogrāfiju, pat antīko vēsturnieku izpratnē. Tie gan bieži savu varoņu mutē liek jo garas runas un intīmu atzīšanos, ko neviens nebūtu varējis dzirdēt, taču savā vēstījamā saglabā vismaz kaut kādu hronoloģisku secību. Bet Mateja evaņģēlijā pārsteidz hronoloģisko datu pilnīga ignorēšana. Tā teksts iekļauts diezgan precīzi izstrādātos un simetriskos literārās konstrukcijas ietvaros, vadoties no jau iepriekš iecerētas koncepcijas. Tas sadalās piecās dāļās, kurās sagrupētas piecas Jēzus runas par morāliem tematiem, pie kam katra no šim daļām izskan līdzīgi refrēnam ar gandrīz identiskām leksiskām formulām (7:28; 11:1; 13:53; 19:1; 26:1).
Viena no šīm daļām ir slavenais «kalna sprediķis», kas uzskatāms par kristietības ētisko normu kvintesenci. - Pateicoties šim sprediķim, gūstam iespēju ielūkoties evaņģēliju tapšanas slēptajā mehānismā. Mums zināms, cik svarīgu vietu tas ieņem kristietības tradīcijās, tāpēc jābrīnās, ka, izņemot Mateju un daļēji ari Lūku, kurš šo sprediķi sniedz stipri saīsinātā versijā, pārējie evaņģēlisti to nemaz nepiemin.