Par evaņģēlija tapšanas vietu pētnieki ir dažādās domās. Vispirms tiek minēta Antiohija, kura pēc Jeruzalemes nopostīšanas bija kļuvusi par kristietības galveno centru, tad vēl tādas Sīrijas_pilsētas kā Efesa vai Apa- meja un pat Aleksandrija Ēģiptē. Visām šīm pilsētām bija viena kopēja iezīme: tajās sastapās jūdaisma un helēnisma ietekmes, kuras, kā jau minēts, atradušas atspoguļojumu Mateja evaņģēlijā.
Nav nekādu šaubu, ka Mateja evaņģēlija autors bijis diasporas ebrejs, kurš Veco derību uzskatījis par jebkuras patiesības alfu un omegu. Arī pārējo evaņģēliju autori, izmantojot Vecās derības citātus un pravietojumus, centās pierādīt, ka Jēzus bijis apsolītais mesija, taču Matejs šo metodi novedis līdz galējām robežām. Pēc viņa iznāk, ka viss, kas atgadījies Jēzus dzīvē, noticis tikai tādēļ, lai piepildītos svētajos rakstos paredzētais. Mesijas tēls gan iemieso sevī tik cildenu diženumu, kāds zemes virsū nav sastopams, taču patiesībā šīs metodes rezultātā rodas iespaids, ka Jēzus ir tikai pasīvs rīks jau iepriekš nosacītas, tātad predestinētas dieva gribas īstenošanai. «Cilvēka dēls gan aiziet, kā par viņu rakstīts, bet vai tam cilvēkam, kas nodod cilvēka dēlu!» lasām Mateja evaņģēlijā (26:24). Arī pašam Jēzum, kā tas redzams no viņa izteikumiem, labi zināms, kāds liktenis viņu sagaida, jo tas paredzēts Vecās derības pravietojumos.
Evaņģēlija autors pasvītro skolotāja mācības eshato- loģiskos elementus, un viņa nākotnes skatījumā jaužama apokaliptiska nosliece. «Un tad cilvēka dēla zīme parādīsies pie debesīm, un tad visas ciltis virs zemes vaimanās un redzēs cilvēka dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību» (24:30). Bet nākamajās rindās atrodam tipiski apokaliptisku pastarās tiesas aprakstu ar notiesāto un mūžīgai ugunij lemto grēcinieku drūmu no- tēlojumu, kurā tomēr arī kristietības pamatideja par mīlestību pret saviem līdzcilvēkiem atradusi visaugstāko un spilgtāko izpausmi (25:31—46).