Jeruzalemes izpostīšanā autors, protams, redzēja ebrejiem uzliktu scdu par to, ka viņi atraidījuši mesiju, kas cilvēcei nesis grēku izpirkšanu un dieva valstību zemes virsū. Šādos uzskatos atspoguļojumu rod aizvien asākas pretrunas un polemiskā cīņa, kas pēc Jeruzalemes izpostīšanas izvērtās starp Kristus piekritējiem un ebrejiem. Cieši ar šo cīņu saistīti arī mēģinājumi reabilitēt Pilātu un viņa sievu, visu vainu par Jēzus notiesāšanu uzveļot vienīgi ebrejiem. Šim jautājumam vairāk vietas veltīsim vienā no nākamajām nodaļām, bet pagaidām apmierināsimies ar šo lakonisko piebildi.
Matejam, tāpat kā Markam un Lūkam, Jēzus vispirms ir brīnumdaris dziednieks, kas ne tikai izārstē neglābjami slimos, bet arī pamodina mirušos. Pat izvadīdams ceļā divpadsmit apustuļus, Jēzus tiem uzdod ne vien pasludināt debess valstību, bet arī ārstēt sirdzējus un atmodināt miroņus.
Slimību izpratnē Jēzus neiet tālāk par sava laikmeta primitīvajiem priekšstatiem. «Izdzeniet ļaunos garus,» viņš pamāca apustuļus, un arī pats to dara. Visspilgtākais piemērs šajā ziņā ir dramatiskais gadījums, kad Jēzus izdziedināja divus apsēstos, kuri bija atraduši patvērumu kapos Gerazas tuvumā. Jēzus no abiem sirdzējiem izdzina ļaunos garus un pēc šo garu lūguma atļāva tiem ieiet tuvumā ganošos cūku pulkā. Apsēstās cūkas sāka trakot, iegāzās no kraujas jūrā un noslīka, bet zaudējumu cietušie pilsētas iedzīvotāji brīnumdarīgo dziedinātāju palūdza aiziet no viņu robežām.
Citiem brīnumdarbiem ar dziļāku nozīmi jāapliecina Jēzus pārdabiskās spējas, kas viņam piemīt kā dieva dēlam. Pie šīs kategorijas pieder tādi notikumi kā staigāšana pa ūdens virsu, brīnumainā maizes pavairošana un pieci tūkstoši cilvēku paēdināšana, vētras apsaukšana ezerā, kā arī visas ar Jēzus nāvi saistītās parādības: zemestrīce, Jeruzalemes tempļa priekškara pārplīšana divos gabalos un svēto augšāmcelšanos no miroņiem.