Ja ticam tradīcijai, tad hronoloģiskajā ziņā visve­cākā evaņģēlija autors identificējams ar to pašu Jāni Marku,1 kuru mēs pāris reižu sastopam Jaunajā derībā. No lakoniskām piezīmēm varam secināt, ka Marks cēlies

no turīgas jeruzalemiešu ģimenes, droši vien bijis labi izglītots un, jādomā — lai gan noteikti mēs to nezi­nām, — pārvaldījis grieķu un latīņu valodu. Viņa mātes Marijas māja patvērumu atradis Jēzus ar savu galiliešu mācekļu pulciņu, un turpat noticis pēdējā vakarēdiena akts.

Daži Bībeles zinātnieki domā, ka Jānis Marks runā par sevi pašu, kad viņš Eļļas kalna traģiskajā epizodē ievij nostāstu par kādu noslēpumainu drosmīgu jaunekli, kurš nepamet Jēzu, kā to aiz bailēm dara pat vistuvākie mācekļi, bet nelielā attālumā seko Jēzum,, kaut gan vi­ņam draud apcietināšana. Kad arī viņu grib satvert, jau­neklis glābjas tādā veidā, ka izraujas sihhedrija ben­dēm, viņu rokās pamezdams apmetni, kurā bija ietinies, un kails pazūd Ģetzemanes dārza tumsā.

Atzīdami, ka šis Jānis Marks ir evaņģēlija autors, mums jāatzīst, arī tas, ka viņš ne vienu reizi vien ticies ar Jēzu un tālab bijis aculiecinieks vairākiem notiku­miem Jēzus dzīves pēdējās dienās.

Raksturīgu sīkumu par Marku mēs uzzinām no «Apus­tuļu darbiem». Tur sacīts, ka viņš bijis tuvs radinieks Barnabam — tam pašam Kipras «helēnistam», kurš kopā ar apustuli Pāvilu vairākkārt devās misijas ceļojumos.