Tomēr Matejs un Lūka ir vienīgie, kas mums sniedz dažas ziņas par Jēzus bērnību. Tikai viņu evaņģēlijos mēs atrodam pasakainas burvestības pilno nostāstu par Marijas pasludināšanu, par brīnišķiem notikumiem, kas pavadījuši Jēzus piedzimšanu, par trim gudrajiem no austrumu zemes, par bērnu apkaušanu, svētās ģimenes bēgšanu uz Ēģipti un tās atgriešanos Nacaretē. Marks par šiem notikumiem neko nestāsta, tādēļ varam secināt,, ka tas viss ir tipiska vēlāka laika tautas teiksma, kādu ne mazums radies gadsimtu gaitā. Tam faktam, ka abi minētie autori Jēzus biogrāfijā iekļāvuši neapšaubāmu
tautas teiksmu, iai pastiprinātu tēzi par viņa dievišķīgo izcelsmi, bija tālejošas sekas. Pievilcīgajā ziemsvētku nostāstā par dieva bērna dzimšanu izpaudās tautas slēptākie sapņi un ilgas, un tas kļuva par neizsmeļamu sajūsmas un daiļuma avotu daudzām dzejnieku, tēlnieku un gleznotāju paaudzēm, iedvesmojot tās tādu darbu radīšanai, bez kuriem grūti iedomāties cilvēces vēsturi.
Mateja tendence kļūst skaidrāka, ja vērīgi ielūkojamies tajos evaņģēlija fragmentos, ko viņš aizguvis no Marka. Izrādās, ka tie pakļauti noteiktai modifikācijai. Tā, Matejs aizvien tiecas sacildināt Jēzus tēlu, rādīdams viņu kā visvarenībā un labestībā pilnīgu cilvēku. Šajā nolūkā viņš noklusē tās Marka evaņģēlijā aprakstītās ainas, kur Jēzus izturas skarbi pret spitālīgo vai ļaujas dusmām. Ar tādiem pašiem izskaistinājumiem sastopamies apustuļu portretos: piemēram, Marks viņus rādījis kā sīkumainus cilvēkus, kuri savā garā nav pacēlušies līdz Jēzus mācībai. Lai pēcnācēju acīs saglābtu viņu prestižu, Matejs šos tēlus acīmredzami atmaidzina un notušē (Mateja ev., 16:5—12; Marka ev., 8:14—21).
Ja vēl piebilstam, ka tieši Matejs un atkal tāpat Lūka sniedz atšķirīgu Jēzus dzimtas ģenealoģiju, lai atbilstoši Vecās derības pravietojumiem pierādītu viņa izcelsmi no «Dāvida nama», tad kļūst skaidrs Mateja evaņģēlija vadmotīvs.