Turklāt tas nesniedz Jēzus dzīves aprakstu, bet par savu uzdevumu uzskata noteiktu teoloģisku doktrīnu propa­gandu, tāpēc būtībā tas ir tipisks katehēzes rakstura darbs. Pētera sekretārs nekad ko tādu neuzrakstītu, jo tas būtu pretrunā ar veselo saprātu. Padomāsim par dzī­ves apstākļiem, kādos šim evaņģēlijam būtu vajadzējis tapt. No vienas puses, mēs sastopamies ar jau vecu, diez­gan vientiesīgu apustuli, kādreizēju Galilejas zvejnieku, par kuru zinām, ka viņš ir visai godājams, bet neiz­glītots cilvēks. Tāpēc ne jau viņu Jeruzalemes nacarieši izvēlēja par savu draudzes vecāko, bet gan Jēzus brāli Jēkabu Taisnīgo, kaut arī tas nemaz nebija piederējis pie Jēzus mācekļiem. Kopš skolotāja krustā sišanas jau bija pagājis daudz gadu. Vai šādos apstākļos Pēteris va­rēja neļauties tīri personīgu atmiņu izklāstam par tām dienām, ko viņš aizvadījis kopīgi ar mīļoto skolotāju, ne­runāt par viņa dzīvi, viņa izskatu un viņa ģimeni, ar vārdu sakot, par visu, kas parasti ir atmiņu galvenais saturs?

No otras puses, iedomāsimies Pētera tā dēvēto sekre­tāru. Vai patiesi viņam tik sveša būtu jebkura cilvēciska zinātkāre, ka viņš noklusētu šāda veida atmiņas, ja vien tās no Pētera muteS būtu dzirdējis? Cilvēka iedabas ele­mentāra pazīšana neļauj mums noticēt šādai iespējai, jo vairāk tāpēc, ka tieši šajā laikā tieksme tuvāk iepazīt Jēzus dzīvi visos tās aspektos viņa piekritēju vidū bija sasniegusi tādu pakāpi, ka robus Jēzus dzīves pārstāstos sāka aizpildīt ar visādām teiksmām.

Ir vēl citi, tikpat svarīgi pierādījumi, kas liek apšau­bīt tēzi, ka evaņģēlija autors bijis apustuļa sekretārs, un proti, tuvāk analizējot evaņģēlija tekstu, rodas iespaids, ka viņš nemaz nav labi pazinis Pētera domāšanas veidu, kurš, kā tas mums no citiem avotiem zināms, palicis uz­ticīgs jūdeokristietībai.

Runa ir par to, ka šajā evaņģēlijā skaidri jūtams Pā­vila iespaids, tātad tas atspoguļo situāciju, kāda izveido­jās daudz gadu pēc Pētera nāves, kad, pārvarot ilgga­dīgu panīkumu, Pāvila ietekme sāka atdzimt Kristus pie­kritēju vidū.