Tiešā pāvilisma iespaidā Marka evaņģēlija autors visai dramatiskā vēstījumā pūlas pierādīt, ka Jēzus ir dieva sūtīts un brīvprātīgi uzņēmies nāvi un ciešanas, lai izpirktu pasaules grēkus. Tādā veidā tika dota atbilde visiem tiem, kuri izvirzīja sev urdīgo jautājumu, kā gan mesija un dieva dēls varēja ļauties tādiem pazemojumiem un mirt kauna nāvē pie krusta. Zīmīgs ir arī fakts, ka Marka evaņģēlijā vēl skaidri neizpaužas augšāmcelšanās ideja. No oriģinālteksta mēs uzzinām vienīgi to, ka Jēzus kapā vairs nav bijis atrodams un viņš ar saviem mācekļiem tikšoties Galilejā. Un tas ir viss! Tāpēc ka evaņģēlija noslēguma fragmentu, kur izklāstīts, kā Jēzus uzmodies no miroņiem un pacēlies debesīs, visi pētnieki bez izņēmuma atzīst par iespraudumu, ko sākotnējā tekstā daudz vēlāk iestarpinājis kāds cits, un šis apstāklis vēlreiz pierāda, ka Marka evaņģēlijs ir kompilācija.
Iebilstot tēzei, ka evaņģēlija autors bijis Pētera sekretārs un viņa domu paudējs, vēl varētu minēt tās autora savdabīgo attieksmi pret apustuļiem. Bet šī attieksme ir tāda, ka Matejs, kurš no Marka evaņģēlija smēlies pilnām riekšām, uzskatījis par vajadzīgu to koriģēt, mīkstinot un notušējot raksturojumus, kādus Marks sniedzis apustuļiem. Jēzus noliegšana, ko Pēteris izdarījis sined- rija pagalmā, un viņa rūgtā nožēla Marka evaņģēlijā gan vēl sniegta kā apustuļa dziļi personiska traģēdija, taču šajā satriecošajā ainā jau pierādīts arī viņa rakstura vājums. Pārsteidzošs ir vēl tas, ka apustuļi savu skolotāju pamet jau Eļļas kalnā, bet pēc tam vairs vispār neparādās .darbības arēnā. Viņi neiedrošinājās nostāties zem krusta, pie kura mira viņu mīļotais skolotājs; mirušā miesas aprūpēja svešs cilvēks, Jāzeps no Arima- tijas, bet ar smaržu zālēm pie viņa ieradās tikai sievietes, kuras par Jēzu bija rūpējušās viņa dzīves laikā. Pārsteidzošā mācekļa prombūtnes fakta pasvītrojums atgādina kaut arī netiešu, bet apzinātu apsūdzību: Jēzus mirst svešu, vienaldzīgu cilvēku vidū pēc tam, kad vistuvākie mācekļi viņu atstajuši savam liktenim.