
Marka evaņģēlijā pilnīgi noklusēta Jēzus piedzimšana, kā arī ar to saistītās pārdabiskās parādības, par kurām tik aizraujoši stāsta Matejs, bet jo sevišķi Lūka. Tas pierāda, ka šī krāsās dzirkstošā tipiskā tautas teiksma» radusies vēlāk, bet tajā laikā, kad iedomātais Marks rakstīja savu teoloģisko traktātu, Romā vēl nav bijusi pazīstama. Ir grūti iedomāties, ka Marks to neizmantotu, ja vien tā viņam būtu bijusi zināma. Tā kā visas viņa pūles bija veltītas Jēzus dievišķīguma pierādīšanai, tad Markam nebūtu bijis grūti saskatīt, cik ļoti noderīgi šādam nolūkam ir līdzīgi nostāsti. Viņš taču uzskaita veselus divdesmit Jēzus brīnumdarbus, kuru atbalsis bija plaši izskanējušas visā Galilejā un Jūdejā.
Marka evaņģēlijs nav uzrakstīts ar ievingrinātu literāta roku. Tā valoda ir vienkārša, nenogludināta, vietumis pat neizkopta un raupja, bfet nabadzīgais grieķu vārdu krājums liecina par autora ne visai augsto izglītību. Tāpat darba kompozīcija kopumā vērtējama negatīvi. Vēstījuma struktūra ir tik saraustīta un vaļīga, ka tas viss drīzāk atgādina savstarpēji nesaistītu epizožu savirknē jumu.
Atsevišķu notikumu hronoloģiskā secība iezīmēta visai mehāniski ar tādiem apzīmējumiem kā «pēc tam» vai «tad notika, ka . . .». Dažu notikumu apraksti ieskicēti pavirši un nepārdomāti. Tā, piemēram, lasīdami nostāstu par Jaira meitiņas pamodināšanu no miroņiem, mēs tikai pašās beigās uzzinām, ka runa ir par divpadsmit gadus vecu bērnu, jo autors tikai it kā pēdējā brīdī atcerējies šo svarīgo faktu un tad arī vienkārši piekabinājis to savam stāstījumam. Bet pavisam citāds izskatās šā paša notikuma literārais pasniegums Lūkas evaņģēlijā!
