Marka evaņģēlijā Jēzus ir mesija, bet mācekļiem, neraugoties uz pierādījumiem par viņa pārdabiskajām spējām, tas nav zināms. Un nav zināms tāpēc, ka Jēzus viņiem nebija atklājies kā mesija. Sādi izgaismodams notikumus, evaņģelija autors nonāk diezgan paradoksālā situācijā. Viņš lasītājam nevarēja izklāstīt savu doktrīnu, neatklājis to_, kas Jēzus mācekļiem bija palicis noslēpums. Tādejādi evaņģēlija autors un mēs, lasītāji, zinām par Jezu vairak nekā viņa vistuvākie mācekļi. Līdz ar to mācekļu raksturojums nav iznācis diezcik glaimojošs. Sajā versijā viņi parādās_ kā neattīstīti, mazdūšīgi ļautiņi, kuri vispār nav pacēlušies līdz uzdevumiem, kādi tos gaida nākotnē.
Liekas, ir pilnīgi izslēgts, ka tik kritisku spriedumu par apustuļu lomu Jēzus dzīvē un jo sevišķi ciešanu dienās_ savam sekretāram būtu iedvesis Pēteris. Drīzāk jādomā, ka šādā vērtējumā atbalsojušās nesaskaņas, kādas tajā laikā pastāvēja starp pāvilisma piekritējiem, no vienas, un tradicionālās, ar jūdaismu saistītās kristietības pārstāvjiem, no otras puses, starp Pāvila mācību un uzskatiem, ko pauda apustuļu tiešie mantinieki. Protams, šodien mums vairs nav iespējams noskaidrot, vai šī versija par apustuļu lomu bija tendencioza, vai arī tā atbilda patiesībai.
Bībeles pētnieku argumenti, kurus mēs šeit izklāstām ļoti saīsinātā veidā, ļauj izdarīt šādus secinājumus:
1) pat ja Marks ir bijis Pētera sekretārs, viņš tomēr nevarēja uzrakstīt evaņģēliju, kurš viņam tiek piedēvēts;
2) īstais evaņģēlija autors mums nav zināms; 3) aptuveni 2. gadsimtā par anonīmā evaņģēlija autoru sāka uzskatīt Marku, dibinoties uz to, ka tas radies Romā, tātad tajā pašā pilsētā, kur pēc tradīcijas esot uzturējies Pēteris un izklāstījis savus uzskatus sekretāram, kura vārds bijis Marks.