Viņa vārds bija Lu- kioss, taču kristieši viņu iedēvēja par Lūku. Daži vēstur­nieki domā, ka Lūka bijis vergs, kuram kāda turīga an- tiohiešu ģimene dāvājusi brīvību. Pēc nodarbošanās Lūka bijis ārsts, taču, kā apgalvo tradīcija, aizrāvies arī ar glezniecību un labi piepratis tieslietas. Antiohija tolaik bija viens no svarīgākajiem grieķu kultūras un helēnisko kultu centriem. Šajā lielajā un spožajā pilsētā radās viena no svarīgākajām jaunās ticības draudzēm, kas kris­tietības izveidošanā spēlēja svarīgu lomu. Grieķu kultū­ras garā audzinātais un izglītotais Lūka, pāriedams jau­najā ticībā, kļuva par dedzīgu un dziļi pārliecinātu tās piekritēju, jo jūtīgi uztverdams visu, kas kristietībā bija cilvēciski patiess, dzejisks un teiksmaini brīnišķīgs.

Antiohijā bieži uzturējies arī Pāvils. Lūkam tūlīt iepa­tikās šis neizskatīgais Tarsas ebrejs, kurš prata pārsteigt un valdzināt ar savu kvēlo, dedzīgas aizrautības apga-

roto prātu. Lūka piedalījās daudzos Pāvila misijas ce­ļojumos, un, kad viņš ķērās pie spalvas, drīz vien kļuva redzams, cik dziļa ir drauga idejiskā ietekme. Tā izpau­dās tik spilgti, ka daži baznīcas rakstnieki, piemēram, Irenejs un Jānis Zeltamute, Jaunās derības trešo evaņģē­liju nešaubīdamies piedēvēja Pāvilam. Kā zināms, Lūka uzrakstījis arī «Apustuļu darbus», kas veltīti galvenokārt Pāvilam un agrīnās kristietības vēsturei.

Vairāki Bībeles zinātnieki izteikuši šaubas, vai patiesi Lūka būtu uzskatāms par evaņģēlija autoru, starp citu, dibinādamies uz to, ka, viņuprāt, tas radies tikai 2. gad­simta sākumā. Šāds līdz galējībai novests ekstremāls uz­skats tomēr neapstiprinājās, un tāpēc mēs tuvāk ar to nenodarbosimies. Kā tad būtu datējams trešais evaņģē­lijs? Tā kā 21. nodaļā pieminēta Jeruzalemes izpostīšana, tad tas nevarētu būt sarakstīts pirms 70. gada. Bet kad īsti pēc šīs liktenīgās katastrofas? Šoreiz mums iespējams uz šādu jautājumu dot diezgan noteiktu atbildi. Evaņģē­lija tekstā sastopami norādījumi, kas neapšaubāmi at­tiecas uz kristiešu vajāšanām ķeizara Domiciāna valdīša­nas laikā.