Lai saprastu Lūku, jāņem vērā, kādu mērķi viņš sev bija nospraudis, rakstot evaņģēliju. Tas bija laiks, kad kristietību Romas impērijā uzskatīja par noziegumu, jo kristieši atteicās izrādīt dievišķīgu godu ķeizaram, kā to prasīja Romas likumi. Taču vajāšanām, izņemot Nerona asiņainos ekscesus, parasti bija gadījuma raksturs. Tās pastiprinājās tikai Domiciāna valdīšanas laikā. Kristiešus izsūtīja uz tālām nomalēm un konfiscēja viņu mantu. Lūka uzņēmās grūtu uzdevumu — pierādīt, ka kristieši nav valsts ienaidnieki, un šajā nolūkā viņš citu pierādījumu vidū min faktu, it kā jau Pilāts būtu nonācis pie atziņas, ka Jēzus ir nevainīgs un impērijai nekaitīgs cilvēks. Un, ja jautājumā par Jēzus lomu arī pastāv, kādas domstarpības, tad, viņaprāt, pie tā vainojami ebreji, kuri Jēzu kā vienkāršu noziedznieku notiesājuši uz krusta nāvi.
Atbilstoši šim apoloģētiskajam nolūkam Lūka tad nu nri izklāsta Jēzus mācību un darbību. Kristietība viņa versijā nav hermētiska ebreju sekta, bet tai ir universāls raksturs. Jēzus ir dziednieks un sludinātājs, kurš mīl visu cilvēku cilti, atvieglina tās ciešanas un izpērk tās sākotnējo grēku. Lai pasvītrotu Jēzus universālo lomu, Lūka viņa ģenealoģiju atvedina no visas cilvēces pirm- tēva Ādama, bet ne tikai no Ābrahāma, kā to dara Matejs. Simeans, ieraudzījis Jēzus bērnu Jeruzalemes templī, sveic viņu kā glābēju, kurš pestīšanu «sataisījis visiem ļaudīm» (2:31). Šauro ebrejisko partikulārismu gan bija nosodījis jau Jānis Kristītājs, bet Jēzus divkārt pasvītrojis, ka viņš nācis ciest un no miroņiem augšāmcelties par svētību visām tautām (13:29; 24:47).