g.) arī apgrozījās augstākajās galma ap­rindās, un viņu protežēja Plīnijs Jaunākais. Viņa slave­najā darbā «Cēzaru dzīves apraksti» (ap 121. g.) atrodam divas īsas, bet izteiksmīgas piezīmes. Nodaļā par Klaudiju lasām: «Viņš padzina ebrejus no Romas par to, ka tie, kāda Hrestosa uzkūdīti, nemitīgi radīja jukas», bet nodaļā par Neronu: «Ar mocībām tika sodīti kristieši, jaunas un noziedzīgas māņticības piekritēji». Abi šie pieminējumi izturēja stingru zinātnisku pārbaudi un atzīti par autentis­kiem, vienīgi ar to atšķirību, ka otrais neapšaubāmi ir aizguvums no Tacita un tālab nav uzskatāms par pirma- avotu.

Tas arī viss, kas, ir mūsu rīcībā, runājot par kristietī­bas atbalsīm romiešu rakstnieku tekstos. Ja ņem vērā, ka pētnieku galvenais nolūks bija atrast nekristiešu avotos liecības, kas pierādītu, ka Jēzus ir bijis vēsturiska per­sona, tad bez aplinkiem jāatzīstas, ka šo meklējumu iznākums ir visai trūcīgs. Un tā tas ir pat tajā gadījumā, ja pieņemtu, ka visi mūsu pārrunātie fragmenti ir noteikti autentiski. Jo ko tad galu galā mēs no tiem uzzinām? Visi trīs fragmenti radušies vairāk nekā astoņdesmit gadu pēc Jēzus nāves un patiesībā sniedz ziņas drīzāk par pirma­jiem kristiešiem un nevis par pašu Kristu. No šiem pār­lieku lakoniskajiem pieminējumiem varam secināt, ka 2. gadsimta- sākumā kristietībai Romā bija jau daudz pie­kritēju, bet romiešu vidū šai mācībai nebija diezkāda ļabā slava. Tiesa, Tacits un Plīnijs Jaunākais nosauc Kristus personu, bet viņiem pārāk maz par to kas zināms. Tikai pāris vārdos viņi piemin jaunās reliģijas dibinātāju, ku­ram tāpēc vien būtu vajadzējis izraisīt šo autoru interesi, ka desmiti un varbūt pat simti tūkstoši cilvēku jau tad viņu uzskatījuši par dievu. Turklāt ir skaidrs, ka savos rakstos teikto viņi dzirdējuši tikai no citu nostāstiem.

Cik juceklīgs priekšstats romiešiem vēl 121. gadā bijis par kristiešiem, redzam no Svetonija. Šajā gadā radies viņa darbs «Cēzaru dzīves apraksti». Trajāna valdīšanas laikā viņš bija augsts galma ierēdnis, bet Adriāns iecēla viņu par savu sekretāru. Ieņemtie amati deva Svetonijain iespēju viegli piekļūt pie valsts arhīva un tekošo pārval­des lietu materiāliem. Taču cik trūcīga ir viņa informā­cija!