Viņš dzimis 52. gadā[1], miris ap 114. gadu un, kas šeit sevišķi pasvītrojams, bijis tuvs Tacita draugs. Paliekamu vietu vēsturē viņš ieņem ar savu saraksti, kas saglabājusies līdz mūsu dienām devi­ņos sējumos, bet jo sevišķi ar saviem ziņojumiem ķei­zaram Trajānam, kurus viņš tam sūtījis no Bitīnijas, kur Plīnijs Jaunākais no 111. līdz 113. gadam bijis vietvaldis.

Vienā no šādām atskaites vēstulēm viņš par Kristus piekritējiem raksta: «5ī ticība izplatās visās malās, ne t.kai pilsētās un laukos, bet arīdzan visā zemē. Svētnīcas ir tukšas, un jau sen neviens tajās nenes upurus.» Bet tālāk vēl sacīts: «Viņiem ir paradums noteiktās dienās pirms saules lēkta sapulcēties un pielūgt Kristu tikpat kā dievu.»

Daži zinātnieki apšauba šī fragmenta autentiskumu. Pēc viņu domām, tas ir iespraudums, ko 16. gadsimtā izdarījis Džokondo di Verona, vadīdamies no Fēsta sacī­tajiem vārdiem ķēniņam Agripam, par kuriem ir runa «Apustuļu darbu» 25. un 26. nodaļā. Tuvāk ar šo tēzi mēs šeit nenodarbosimies, jo vairums pētnieku Plīnija Jaunākā pieminējumu tomēr uzskata par autentisku. Nav nekāda pamata spriest citādi, tāpēc ka šī lakoniskā infor­mācija nesatur nekā tāda, kas radītu aizdomas, bet -vie­nīgi jau no citiem avotiem zināmo, un proti, ka 2. gad­simta sākumā Romas austrumu provincēs kristietība izpla­tījās tik brāzmaini, ka pagānu svētnīcas palika tukšas un tauta mitējās nest upurus saviem agrākajiem lokālajiem dieviem. Vēl no vēstules mēs uzzinām, ka jaunās reliģi­jas piekritēji pirms saules lēkta pielūguši Kristu kā savu dievu. Plīnijs Jaunākais nevarēja nezināt, kas notiek vina pārvaldītajās provincēs, un būtu dīvaini, ja viņš savās atskaitēs ķeizaram noklusētu šos Romu satraucošos faktus. Kā redzam, ir pietiekami drošs pamats šo fragmentu uz­skatīt par autentisku.

Trešais mūsu pieminētais romiešu autors Svetonijs (ap 70.—160.