Šīs mākslīgās robežas šķīra divus pilnīgi dažādus apvidus. Gošenas zeme, lai gan tai bija mazliet viļņots reljefs, atgādināja zemieni, toties tuksnesi veidoja kaļķakmens pakalni un smilšu ielejas, Gošenas zeme līdzinājās milzīgam šaha galdiņam, kura zaļie un dzeltenie lauciņi atšķīrās ar savu druvu krāsu un tika norobežoti ar ežmalās augošām palmām, bet rūsganajās tuksneša smiltīs un baltajos pakalnos sīks zaļuma skumšķis vai koku un krūmu puduris šķita gluži kā nomaldījies ceļinieks.

Gošenas auglīgajā zemē ikvienu pauguru apēnoja tumsnējas birzis — tur auga akācijas, sikomores un tamarindi, kas iztālēm atgādināja mūsu liepas; šeit slēpās nelielas pilis ar pazemu kolonnu rindām vai dzeltenas zemnieku kleķa būdas. Vietām līdzās birzij balsnīja pilsētiņa ar lēzeniem namu jumtiem vai smagnēji virs kokiem slējās tempļu piramidālie piloni gluži kā dīvainu rakstu izraibinātas dubultas klintis.

Tuksnesī aiz pirmās skopā zaļuma klātās pakalnu grēdas rēgojās kaili pauguri, sētin nosēti laukakmeņiem. Šķita, dzīves pārpilnības pārņemtā zemes rietumu daļa ar ķēnišķu dāsnumu met uz kanāla otru krastu zaļumus un ziedus, bet mūžam izbadējies tuksnesis aprij tos un jau nākošajā gadā pārvērš pelnos.

Niecīgie augi, atstumti klintīs un smiltājos, tvērās zemākās vietās, kurp ar ceļa uzbērumā izraktajiem grāvjiem varēja pievadīt ūdeni no kanāla. Vietumis starp kailiem pauguriem netālu no ceļa debess rasu dzēra klusas oāzes, kur auga mieži, kvieši, vīnogulāji, palmas un tamarindi.

Šādās vietās dzīvoja arī cilvēki savrupām ģimenēm, kuras, sastapušās Pi-Bailas tirgū, varēja pat nezināt, ka mīt kaimiņos tuksnesī.

Sešpadsmitajā mesorē karaspēka koncentrēšana bija gandrīz pabeigta. Desmit troņmantnieka pulki, kuriem bija jāsastopas ar Nitagera Āzijas armiju, jau bija sapulcējušies uz ceļa augšpus Pi-Bailas pilsētas ar pajūgiem un daļu kara mašīnu.