1821

Patiešām, sen jau ilgojas man prāts

Glābt dvēseli tev, ebrejiete jaunā.

Pie manis, brīnumjauko eņģei, nāc

Un tagad saņem svētību bez ļauna.

Glābt pasaulīgo skaistumu man tīk!

Un, mīļa smaida vadītai, ar prieku

Teikt dievbijīgai lirai neapnīk

Par Kristu un par debess valdinieku.

Var būt, ka tā es meiču valdzināt

Ar lēnprātīgiem dieva psalmiem varu

Un viņas sirds tad pieņem svēto garu,

Kas dvēselē un domās mīt labprāt.

Gads sešpadsmitais, nevainība stingra,

Melns acu loks, un audumu virs sirds

Ceļ draisko apaļumu elpa vingra,

Un kur tad kājas! Un kā zobi mirdz!

Kādēļ tu, ebrejiete, smaidā valdies,

Kādēļ tev sejai sārtums pāri steidz?

Nē, dārgā, par šiem vārdiem gan tu maldies:

Tie nav par tevi, — Mariju tie teic.

Pavisam tālu no Jeruzalemes,

No izpriecām un meitu medniekiem

(Velns postam vien mūs apgādā ar tiem!)

Reiz dzīvoja šī skaistule uz zemes,

Bez iekārībām dienas aizvadot.

Bij viņai vīrs, ko visi cienīt prot, —

Sirms vecis, pavājš galdnieks gan, bet toties

Viņš centīgi uz darbu mēdza doties:

Vai nakts, vai diena, darīšanu rauts,

Gan līmeņrādi, cirvi, zāģi ņēmis,

Vīrs strādāja un neredzēja daudz