No krāšņuma, kas viņam vienam ļauts.

Un tāpēc zieds, kam liktenis bija lēmis

Pavisam citā godā lielam augt,

Uz kautrā stiebra neiespēja plaukt.

No rītiem vīrs vairs nevīžoja lieti

Ar veco lejkannu kopt dārzu šo.

Kā tēvs viņš bij ar jauno ebrejieti:

Est pagādāja — citu it neko.

Bet, brālīši, no debesīm tai laikā

Visaugstā dieva skatiens maigs kā glāsts

Pie savas zemes meitas kājām slaikām

Un jaunavīgā klēpja kavējās.

Un nolēma dievs mīlestībā savā

Šo izredzēto dārzu aplaimot,

To, kas ir pamests, pacelt debess slavā:

Vislielāko no visām balvām dot.

Jau laukus apņem pusnakts stunda liegā,

Un Marija dus pirmā saldā miegā.

Dievs liek — un sapnis parādās tūlīt, —

Visaugstā debess viņai atdarit

Sāk pēkšņi savu bezgalību plašo:

Viss mirdzumā un spožā slavā dvašo,

Daudz tūkstoš eņģeļu tur pāri slīd,

Bez skaita zēravi pa gaisu braukā,

Un ķerubi skar arfu stīgas jaukās,

Bet erceņģeļi klusi sēž šobrīd,

Ar ziliem spārniem aizklājuši vaigu.

Un, izrotāts ar mākoņsegu maigu,

Stāv valdinieka tronis mūžīgais.

Lūk — tur jau nāk viņš, acis zib un kaist.

Krīt visi ceļos … Arfu skaņas gaist,

Liec galvu Marija un tikko elpo,