Ja vienā dienā spēju izturēt

Gan pašu velnu, eņģeli, gan dievu.»

Par savu atzina pāls augstais dievs

Pēc kāda laika ebrejietes dēlu,

Bet Gabriēls (redz, kas par laimi cēlu!)

Pie viņas nepārtrauca viesoties.

Tāpat kā daudzi, Jāzeps juta prieku;

Viņš sievai nebij pieskāries nenieku,

Bet dēls ir dēls, un, Kristu mīlēdams,

Dievs gādāja, ka svētīts viņa nams.

Ir sacīts: Āmen! Āmen! Kā es beigšu?

Pie malas vecos niķus licis steigšus,

Tev dziedāju, mans cēlais Gabriēl!

Un veltījis tev esmu vēl un vēl

It visu košo stīgu skanēšanu.

Glāb tagad mani! Klausi lūgsnu manu!

Es mīlā esmu bijis ķecerīgs,

Bez mēra jaunās dieves cildinājis,

Pa dēmona un grēku ceļiem gājis,

Dod svētību, lai atgriezties vēl drīkst.

Es labošos, es atteikšos no ļauna,

Jo Jeļenu es esmu redzējis;

Kā Marija ir viņa tikpat jauna,

Un manā sirdī viņai pieder viss!

Dod maniem vārdiem apgarotu spēli

Un pamāci, kā mīla jāiegūst,

Dedz viņai krūtīs ilgošanās kvēli,

Ja ne, tad draugs man elles valdnieks būs!

Bet dienas skrien, un gadi neapstājas,

Tie manai galvai sirmumu drīz dos,

Un laulības pie altāra, kā klājas,

Ar laipnu sievu mani savienos.

Tu Jāzepa visskaistais atvietotāj,