Jo alkas sirdī deg ar liesmu spīvo,

Un jaunās krūtis atkal kvēli jūt.

Šķiet, viņa skaisto Gabriēlu gaida,

Ar mieru debess sūtnim mīļa būt,

Ar kailo kāju segas projām svaida,

Ar acīm nolaistām pie sevis smaida

Un, nekaunoties kailuma nemaz,

Par savu daiļo miesu priecājas.

Un tā nu viņa, brīnišķa un gausa,

Ar grēku domās nonāk vienuviet,

Dzer aizgūtnēm no bezrūpības kausa.

Tu, ļaunais sātan, atkal vari smiet!

Bet lai! Zib pēkšņi spārnu spalvas gaišas,

Balts balodis pa logu iekšā laižas,

Ap Mariju viņš griežas, kā vien māk,

Ar maigu dūdošanu kaut ko vēsta,

Tad piepeši uz ceļgaliem tas sēstas

Un notupies kā drudzī drebēt sāk,

Knābj skaistulei, pats tirinās un trinas,

Ar knābi un ar kājām pērlies zina.

«Viņš, tas ir viņš!» — to Marija nu jūt,

Ka balodī pats debess valdnieks līksmo;

Un, sakļāvusi ceļgalus tik tīksmos, —

Spriež ebrejiete: jālūdzas varbūt.

Un viņa raud, bet balodis tik dūdo,

Tad, mīlas spēlē beidzot spēkiem zūdot,

Pirms ļimst un brīnumjauku sapni redz,

Ar spārngalu viņš mīlas ziedu sedz.

Viņš aizlidoja. Marija uz vietas

Stāv, domādama: «Nu tad joka lietas!

Viens, divi, trīs! — kā viņi to var spēt?

Un man var teikt, ka pārspēju es Ievu,