Pret dievu Marijai bij cieņa, zināms,

Bet Gabriēls bij tomēr tīkamāks.

Tā dažkārt izlemj ģenerāļa sieva,

Ka labāks tomēr slaikais adjutants.

Ko darīt mums? Tā nolikts ir no dieva,

Tam piekritīs gan nevīža, gan frants.

Par mīlas dīvainībām runāt var.

(Nav citām runām saskatāma jēga.)

Tais dienās, kad no acu skata bēgam,

Kas mūsu asinis ar liesmu skar,

Tais dienās, kad mūs karstu ilgu rokas

Ar savām nesasniegtām vēlmēm skauj,

Kad seko un vairs miera neatļauj

Viens mīļots tēls, viens prieks un vienas mokas,

Mēs ļaužu pulkā (vai tā nenotiek?)

Sev gados jaunu draugu atrast raugām

Un vārdus tos, kas nopūsties mums liek,

Tad savā veidā pārceļam šim draugam.

Bet noreibuma bridis spārnotais

Kad aizlidodams pamāj vēl mums sveikas,

Kad baudu gultā liekamies bez steigas

Ar to, kas kādreiz kautrīgs bij un skaists,

Kad aizmirstam mēs moku brīžus svētos

Un it nekā vairs dzīve nespēj dot, —

Tad, lai vēl mīlas mirkļus atcerētos,

Par tiem ar draugiem mēdzam pamēļot.

Tu arī, kungs! jo mīla mirklī šādā

Mums visiem nemieru sāk sirdi sēt.

Ne patika vairs radītājam strādāt,

Ne debesīs par krietnām lūgsnām gādāt,

Viņš mīlas psalmus sāka sacerēt: