«Es mīlu! Man bez Marijas ir grūti,

Pat svētlaimība garlaicīga šķiet.. .

Kur spārni? Es pie viņas gribu skriet

Un piespiest skaistuli pie savām krūtīm!»

Tas viss … viņš citus vārdus neizšķils,

Jo dievam tuvs bij austrumnieku stils,

Viņš uzticamo Gabriēlu sauca

Un prozā pauda savus nolūkus,

Bet mums šai sarunā nav jāiejaucas:

Pat baznīca un evaņģēlists klus.

Vien armēņi mums teikā senatnējā

Par augsto debess valdinieku teic,

Ka erceņģelim piešķirts sūtņa veids,

Lai viņš ar savām gaišām prāta spējām

Pie Marijas pa vakarkrēslu steidz.

Cits uzdevums gan priecētu pārlieku:

Cikreiz jau nav par dieva sūtni būts,

Nest vēstules un visvisādus niekus

Kremt godam, tomēr pienākums nav grūts.

Un, apspiezdams tās ilgas, ko slēpj krūts,

Viņš dieva gribu pildīja, cik spēja …

Pie mums tāds izskatās pēc savedēja.

Bet neguļ sātans, senais naidnieks! Skrej

Un blandās apkārt, kamēr sastingst spēji:

Dievs esot ebrejieti izredzējis

Un uzdevis šai jaunai skaistulei

Glābt ļaudis, lai tie nekrīt elles mokās.

Un nešķīstais nu lielās dusmās lokās,

Viņš rīkojas. Bet debess godībā

Dievs, aizrāvies no saldas bezdarbības,

Mūs aizmirsis, vairs nekārto nekā,

Un notiek tagad viss bez viņa gribas.