Tev kauna nav?» —

«Jums popi niekus stāsta,

Es gribēju, lai Ieva glābta kļūst!» —

«No kā?» —

«No dieva.» —

«Tiešām tev nav kauna!»

«Viņš iemīlējies bij …» —■

«Klau, piesargies!» —

«Viņš kvēloja…» —

«Ciet klusu!» —

«Mīlā jaunā

Bij Ieva jau pie bezdibeņa ļauna.» —

«Tu melo!» —

«Dieva vārds!» —

«Lai paliek dievs!» —

«Klau!»

Taču Marija jau iedomājas:

Vai šajā dārzā vientuļā paties

Man čūskas tenkās ieklausīties klājas,

Un ja pats nelabais te iejaucies?

Bet debess valdnieks mani mīl un sargā

Un savai kalponei viņš balsī bargā

Par pļāpāšanas grēku neuzkliegs;

Viņš kaunā neliks mani it nekādā,

Un arī čūska gluži rāma rādās.

Nu kāds te grēks? kāds ļaunums? tīrais nieks!

Un viņa, kautri pieliekusi vaigu,

Pat Gabriēlu aizmirsa uz laiku,

Bet nešķīstais jau kuplo asti ceļ

Un savu velnišķīgo kaklu loka,

Tad, veikli lejā nolaidies no koka,

Ar ziņkārību Mariju viņš sveļ

Un sāk:

«Man patiesība gluži cita,

Ar Mozus stāstu nesaskan mans stāsts.

Viņš ebrejus ar pārgudrību sita,

Viņš meloja, un viņā klausījās.

Ar savu stilu un ar melu prieku

Par lielu kungu Mozus prata kļūt;