Es nesaucos par galma vēsturnieku,

Un pravietis es nekāroju būt!

Tu dzimusi, lai citas skaistules

Sāk apskaust tavu melno acu kvēlu,

Lai vari Ādama un Ievas dēlus

Tu, kautrā Marija, no prāta vest.

Pār vieglprātīgo vīru sirdīm valdi,

Ar smaidu proti svētlaimību sēt,

Vien pasaki trīs četrus vārdus saldi,

Un daudzi mokās — mīlēt, nemīlēt…

Tā nolikts tev, un arī jaunā Ieva

Bij savā dārzā meitēns mīļš un jauks,

Bet kā lai zieds bez mīlestības plaukst?

Un tā ik dienas blakām — vīrs un sieva —

Pa Ēdeni gar upi gāja tie,

Šie ļaudis nevainīgie, mierīgie.

Bij visas dienas skumīgas un liekas,

Bij viņu pašu jaunība bez prieka,

Sirds mīlā neiespēja uzliesmot.

Tie roku rokā ēda, dzēra, gāja,

Ne dienvidū, ne naktī nezināja

Tās rotaļas, kas ļaudīm laimi dod.

Ko teiksi tu? šis tirāns greizsirdīgais,

Šis debess valdnieks netaisnais un īgais,

Kopš Ievu saskatīja viņa skats,

Bij iekārojis cita sievu pats.

Nu paskat, kāda laime sagaidīta!

Tu nīksti debesīs kā ieslodzīta,

Pie dieva kājām ceļos vari krist

Un priecāties, kāds viņš ir skaistulis;

Uz citiem pamest nedrīksti tu acis,

Pat neklausies, ko erceņģelis sacīs,

Tāds liktenis: tu nedrīksti neko,