KA JEBKURŠ INŽENIERA IZGUDROtāja diplomu ieguvis cilvēks Gordijs pēc institūta beigšanas gribēja izdarit kaut ko vienreizēju. Viņš zināja, ka visu paveikt momentā neizdosies, jo reizēm par šķērsli kļūst pat idiotiski sīkumi. Taču pret Gordiju liktenis, šķiet, bija īpaši sazvērējies. Viņu vajāja neveiksme pēc neveiksmes. Un likās — visas ceribas nodarboties ar sirdij vistīkamāko darbu zuda pēc apsta­rošanās studiju biedra Hurekvola robotu laboratorijā. Pēc tās Gordijs praktiski vairs nespēja nodarboties ar domājoša robota veidošanu. Turklāt gandrīz divus gadus ilgā ārstēšanās uz Mēness bija it kā iemidzinājusi iadošo spēku. Viņš atgrie­zās, dziļas apātijas pārņemts. Par garīgo letarģiju ik brīdi liecināja iekritušie vaigi, stingais skatiens, lēnā it kā pārāk kon­centrētā gaita. Neviens nespēja iedomāties, kāds tam ir cēlonis.

Gordijs sāka strādāt firmas «Ilsner & Co» uzņēmumā, kur veica pavisam parastus

30 darbus. Par viņu neviens īpaši neintere­sējās, un arī Gordijs nevienu netraucēja, neuzbāzās ar savām idejām. Tā ar laiku visi pierada pie viņa noslēpumainības.

Taču letarģija bija tikai šķietama. Kopš pirmās dienas uz Mēness Gordijs nepār­traukti lauzīja galvu, vai robota smadze­nes nevarētu veidot bez staru palīdzības, jo ne jau viņš ir pirmais, kurš šo eksperi­mentu dēļ ir spiests pamest laboratoriju bez cerībām kādreiz atgriezties tajā,