To, ka Gordijs problēmu ir atrisinājis, neviens nepamanīja. Ja arī kāds ievēroja, ka Gordija acīs pamazām izzūd atbaido­šais stiklainums, tad domāja, ka tas no­ticis, pateicoties viņa gaidāmajām precī­bām, Bet viņš pa to laiku mājās cītīgi strādāja. Darbs virzījās uz priekšu neti­cami ātri.

Domājošu robotu Gordijs uzbūvēja pus­gada laikā.

Beidzot robots bija gatavs. Gordijs sē­dēja pneimatiskajā krēslā un vēroja, kā robots mazgā traukus. Puse no tiem jau bija sabirzuši robota pirkstos, taču iz­gudrotājs pamanīja, ka mehānisma kus­tības kļūst aizvien koordinētākas.

Tikai vakar vakarā Gordijs ar drebošu sirdi bija ieslēdzis robotu, un visu laiku tas darbojās bez kļūmēm. Vēl nebija ap-, rēķināts, cik ilgam laikam pietiek iepro­grammētā enerģijas lādiņa, taču Gordijam ārkārtīgi gribējās redzēt savu izgudrojumu darbībā.

Gordijs iekšēji gavilēja par lielo veik­smi, jo robota smadzeņu attīstības tempi bija fantastiski.

Kā lai es tevi nosaucu? — Gordijs nepārtraukti sarunājās ar robotu, reizēm uzdodams jautājumus mehānismam, reizēm pats sev. Viņš stāstīja robotam par cilvē­kiem, par lietām, par pasauli vispār. Ro­bots visu laiku atbildēja: «Aha. Saprotu.» Gordijam šī frāze šķita nepieklājīga, un viņš iestāstīja, ka tādos gadījumos ir tikai jāpaloka galva.