— Tu viņam noteikti iemāci dziedāt, — pārtraukdama Gordiju, ierunājās Santa.
— Ko?
Tu viņam dziedāt iemācīsi? Gordijs noplātīja rokas. Viss veltīgi!
Kādēļ viņam jādzied?
Atkal tu savu — kādēļ, kādēļ! Mēs ar robotiņu varbūt gribam sadziedaties . . . tas ir, padziedāt . . . kādreiz kopā.
Robots, ko es uztaisīšu tev, noteikti arī dziedās.
Bet šitais?
Šitais nedziedās. Viņam tas nav vajadzīgs. Nav va-ja-dzīgs! Saprati?
Kāpēc nav vajadzīgs? Viņš varētu strādāt un dziedāt. Tu nemaz nezini, kā darbā noder dziedāšana.
Bet viņam tas neder! — Gordijs nikni pārtrauca Santu. — Viņš būs pieslēgts aparatūrai, ko kontrolēs dispečeri. Viņam nepārtraukti būs jāsniedz ziņas, dziedāt nebūs laika.
Nevar taču būt tik daudz svarīgu ziņu, ka neatliktu laika dziedāšanai!
Kosmosā tā ir. Pēc kā gan tas izskatītos — robots un dzied!
Jauki izskatisies! Tie tavi stulbie dispečeri neko nesaprot no dziedāšanas. Tu pats arī ne. Bet robotiņš varbūt grib. Kā var tā apspiest attīstīties spējīgu būtni, kā tu pats izsakies!
Neviens viņu neapspiež. Robotam it visur jāpakļaujas cilvēkam. Viņš tam ir domāts. Viņš izpilda cilvēka pavēles. — Gordijs par visām varēm centās saglabāt mieru, taču tagad tas jau prasīja no viņa milzīgu piepūli.