Viņš nožēloja, ka nav izslēdzis ro­botu pirms Santas ierašanās un ka vispār ir pateicis par tā esamību. Taču tūlīt pat saprata, ka Santa vienalga liktu robotu ieslēgt, jo nebūtu apmierinājusies ar ska­tīšanos vien uz nedzīvu robotu. Un tas viņu vēl vairāk sakaitināja. Viņš jutās bezspēcīgs.

Robots vairs neskatījās' ar labo aci uz Santu un pievērsās Gordijam. Sastapa viņa nikno skatienu un nolieca galvu.

— Nē, bet kā tas ir?

— Tas ir tā, ka pieliek pie mutes un lej sev iekšā, — Santa ar prieku paskaidroja.

— Un kas no tā ir? — robots jautāja.

Gordij, vai nevar viņam nedaudz ieliet? Tu taču redzi, ka viņam ļoti gribas.

Santa, ko tu muļķojies!? Nevar viņam liet iekšā šķidrumu. Viņš . . . viņš var sa­rūsēt.

Bet vai tu nevari iekārtot tā, lai viņš var dzert un nerūsē?

— Es to izdarīšu, tikai ne tagad.

Zēl gan, es tā gribēju redzēt, kāds izskatās sadzēries robots.

Paklausies, es tev uztaisīšu tādu ro­botu, kas tev mūždien būs piedzēries, bet šito liec mierā. Viņš man rīt jārāda ko­lēģiem. Saproti? Tas ir mans sapnis, kas beidzot ir piepildījies! Visa mana pagātne un arī nākotne ir šai robotā; Ja viņu atzīs — un es par to nešaubos — mūsu dzīve būs nodrošināta. Un es vairs nebūšu sīks ko-mandors tai sasodītajā «Ilsner & Co».

Santa centās saklausīt, ko runā Gordijs, taču nespēja. Visa viņas uzmanība bija piekalta robotam. Tas viņu pievilka kā magnēts.