
GORJUHINAS CIEMA VĒSTURE
Ja vien dievs dos man lasītājus, varbūt tiem gribēsies zināt, kāpēc esmu nolēmis uzrakstīt Gorjuhinas ciema vēsturi. Šai nolūkā man jāiedziļinās dažos iepriekšējos sīkumos.
Esmu dzimis 1801. gada aprīļa 1. dienā Gorjuhinas ciemā kā godīgu un dižciltīgu vecāku bērns un savu pirmo izglītību saņēmu no mūsu ķestera. Šim cienījamam vīram tad nu jāpateicas par to, ka vēlāk manī radās patika lasīt un vispār nodoties literāram darbam. Kaut gan manas sekmes bija gausas, tomēr drošas, jo sava mūža desmitajā gadā es jau zināju gandrīz visu to, kas līdz šim pašam laikam palicis atmiņā, kura no dabas vāja un kuru tikpat vājās veselības dēļ man neļāva pārāk piepūlēt.
Literāta slava man allaž likusies visapskaužamākā. Mani vecāki, cienījami, bet vienkārši un veclaiku garā audzināti cilvēki, nekad nekā nelasīja, un visā mājā bez ābeces, kas bija man pirkta, kalendāriem un Jaunākā vēstulnieka nekādu citu grāmatu nebija. Vēstulnieka lasīšana ilgāku laiku bija mana mīļākā nodarbība. Es zināju to no galvas un tomēr katru dienu atradu tur jaunus, vēl nepamanītus skaistumus. Pēc ģenerāļa Pļemjaņņikova, pie kura mans tēvs kādreiz bijis par adjutantu, Kurga- novs man likās visdižākais cilvēks. Es apvaicājos par viņu visiem, bet diemžēl neviens nespēja apmierināt manu ziņkāri, neviens viņu nepazina personiski, uz visiem maniem jautājumiem atbildēja tikai, ka Kur- ganovs esot sacerējis Jaunāko vēstulnieku, ko es arī jau agrāk skaidri zināju.
