Neziņas krēsla ietina viņu kā kādu senlaiku pusdievu; dažreiz es pat šaubījos, vai tikai viņš patiesi eksistē. Viņa vārds man likās izdomāts un nostāsts par viņu tukšs mīts, kas gaida kādus jauna Nibura pētījumus. Tomēr viņš pastāvīgi vajāja manu iztēli, es centos dot šim noslēpumaina­jam tēlam kādu veidu un beidzot nolēmu, ka viņam jābūt tādam kā piesēdētājam Korjučkinam, mazam vecītim ar sarkanu degunu un spriganām acīm.

1812. gadā mani aizveda uz Maskavu un nodeva Kārļa Ivanoviča Meijera pansijā, kur nodzīvoju ne vairāk kā trīs mēnešus, jo pirms ienaidnieka ienākša­nas mūs atlaida mājās; tad es aizbraucu uz laukiem.

Pēc divpadsmit tautību izdzīšanas mani atkal gri­bēja vest uz Maskavu paraudzīt, vai Kārlis Ivano­vičs varbūt atgriezies savā senākajā mājoklī, vai, pretējā gadījumā, nodot mani kādā citā skolā, bet es pievārdoju savu māmuļu, lai mani atstāj uz laukiem, jo veselība man neļāva celties no gultas pulksten septiņos, kā tas vispār mēdz būt visās pansijās. Tādā kārtā es sasniedzu 16 gadu vecumu, apmierinādamies ar savu sākumā iegūto izglītību un sizdams ar saviem rotaļu biedriem bumbu; tā bija vienīgā zinātne, kurā biju pamatīgi izglītojies, kamēr dzīvoju pansijā.