Tiklīdz mielasts bija beidzies, karalis strauji piecēlās un visi bija spiesti sekot viņa paraugam.

Sentlukāss ilgi nolūkojās uz savu sievu, it kā viņas acīs drosmi i^gūt gribēdams, un tad, karalim tuvodamies, viņš teica:

—   Sire, vai jūsu majestāte parādīs to godu un piedalīsies ballē, ko es šovakar rīkoju Montmorensī pilī?

Indriķis III pagriezās. Viņš izskatījās vienlaikus dusmīgs un skumjš. Bet, redzēdams padevīgi noliekušos Sentlukāsu un dzirdēdams tā bezgala maigo balsi, viņš atbildēja:

— Jā, monsieur, mēs ieradīsimies, kaut gan jūs šo draudzības pierādījumu neesat pelnījis.

Brisē jaunkundze, jaunā Sentlukāsa kundze, karalim padevīgi pateicās. Bet Indriķis uzgrieza viņai muguru, viņas pateicību nemaz neievērodams.

—  Kas gan karalim ir pret jums, Sentlukās? — jaunā sieva vaicāja savam vīram.

—  Daiļā draudzenīt,— Sentlukāss atbildēja, — es jums to pastāstīšu, kad šīs lielās dusmas būs garām.

Brisē jaunkundze vēl nebija īsta Sentlukāsa sieva, lai viņu tālāk izprašņātu. Viņa apvaldīja savu ziņkāri sirds dziļumos — līdz izdevīgākam mirklim.

Un tā karali Indriķi III gaidīja Montmorensī pilī. Pulkstenis rādīja jau devīto stundu, bet karalis vēl nerādījās.

Sentlukāss ballē bija ielūdzis visus savus un karaļa draugus: prinčus un to draugus, izcilu uzmanību pievērsdams Alansonas hercoga paziņām. Alansonas hercogs, kad Indriķis III ieguva troni, bija saņērrfis arī Anžū hercoga titulu. Taču pats hercogs, kas nebija piedalījies mielastā Luvrā, liekas, negribēja piedalīties arī ballē.