Navarras karalis un karaliene, kas bija aizbēguši uz Bearnu, hugenotu piekritēju vadoņi būdami un pret valdnieku karodami, atradās atklātā opozīcijā.

Arī Anžū hercogs bija opozīcijā, bet tikai slepenībā, jo viņš mācēja savaldīties, bet viņa draugus, kas, neievērodami la Mola un Kokonnas bēdīgo likteni, apzināti izrādīja neapmierinātību, sagaidīja droša nāve.

Protams, hercoga un karaļa muižnieku starpā valdīja ļoti sliktas attiecības: sadursmes, divkaujas, strīdi notika katru dienu.

Karaļa māte Katrīna Mediči bija sasniegusi savu ilgu kalngalus. Viņas sirsnīgi mīlētais dēls sēdēja troni, pēc kura (patiesībā gan vairāk sevis dēļ) tik karsti bija tiekusies. Viņa valdīja dēla vārdā, lautas priekšā izlikdamās, ka ir galīgi atsacījusies no visām pasaulīgām lietām un dzīvo vienīgi rūpēs par savas dvēseles atpestīšanu.

Pats, būdams uztraucies par augsto viesu neierašanos, Sentlukāss mēģināja nomierināt savu sievastēvu, kas domāja, ka ieguvis savai meitai karaļa draugu un mīluli, un tagad noraizējies vēroja Indriķa III nelabvēlību. Sentlukāsa draugi, karaļa mīluļi, sevišķi Možirons, Kvēls un Šombergs, bija diži, grezni ģērbušies un līksmi, griezīgi zobojās.