Pēkšņi sieviete izkāpj no ģīmetnes rāmja, un brīnišķīgs radījums garā, baltā vilnas ģērbā kā eņģeļa tērpā gariem matiem, kas viļņoja pār pleciem, melnām acīm, garām samtainām uzacīm un rožainu ādu tuvojas viņam. Šī sieviete ir tik burvīgi daiļa, viņas izstieptās rokas ir tik valdzinošas, ka Busī dedzīgi, bet gluži veltīgi grib nomesties viņas priekšā ceļos.

Ieraugot šo sievieti, sienām un griestiem uzkrāsotie tēli vairs nesaista Busī uzmanību. Sieviete viņam ir viss, viņš veras noslēpumainajā būtnē un gluži apmulsis jūsmo par teiksmaino parādību.

Pēkšņi sieviete pazūd. Starp viņu un Busī nostājas kāds necaurredzams radījums, kas kustas ļoti neveikli un izstiepj pret viņu rokas.

Busī jūt, ka viņa sirdi satrauc dusmas, viņš grib Šim nelūgtajam viesim uzbrukt, bet tas nav iespējams.

Ienācējs ierunājas:

— Nu, vai es beidzot esmu īstajā vietā?

—  Jā, maitre, — atbildēja tik maiga balss, ka Busī sirds notrīc kā drudzī.— Jūs varat noņemt pārsēju.

Busī mēģina palūkoties, vai sieviete ar samtaino balsi ir tā pati, kas ģīmetnē, bet viņš neko nespēj saskatīt. Tagad viņš savā priekšā redz tikai kāda jaunekļa slaido augumu, kas, izpildīdams rīkojuma, ir noņēmis acu pārsēju un bailīgi aplūko istabu.