—   Pie velna ar visu jaunekli! — domāja Busī.

—   O, tagad es saprotu, — svešais saka, tuvodamies gultai. — Jūs esat ievainots, vai ne, mans mīļais monsieur? Un mums būs izdevība jums palīdzēt.

Busī grib atbildēt, bet drīz vien saprot, ka to nekādi nespēj izdarīt. Viņa acis kvēlo kodīgā dvingā. Viņam liekas, ka pirkstos duras tūkstošiem adatu.

—   Vai dūriens ir nāvīgs? — maigā balss jautā dziļās izbailēs un sirsnīgā līdzcietībā, kas liek Busī acīs saskriet asarām. Ievainotais pēc balss pazīst, ka tā ir dāma no ģīmetnes.

—   Nudien, es nezinu. To es iums nateikšu vēlāk. — jauneklis atbild. —

Viņš ir bezsamaņā.

Tas ir viss, ko Busī spēj saprast. Viņam liekas, ka dzird drēbju čaukstēšanu, kas pamazām attālinās. Tad viņam šķiet, ka sānus caurdur kvēlojoša dzelzs, bet pēc tam viņš nogrimst pilnīgā nemaņā.

Kad viņš pamodās, viņa seju pāršalca salts vējš. Busī dzirdēja skarbas, pretīgas balsis. Pārsteigumā viņš atvēra acis. Labā pusē stāvēja vīrietis pelēkā tērpā un baltā, ar asinīm notašķītā priekšautā. Kreisajā pusē viņš ieraudzīja augustīniešu mūku no Tempļa ielas, kurš atbalstīja viņa galvu; bet priekšā stāvāja veca sieva un skaitīja lūgšanas.

Busī šaudīgās acis drīz vien pievērsās akmens sienai, kas slējās viņam iepretim. Viņš pazina Templi ar tā akmens mūriem un torņiem, bet virs Tempļa redzēja baltās, saltās, uzlēcošās saules viegli apzeltītās debesis. Viņš gluži vienkārši atradās uz ielas vai arī kapa malā, un šis kaps bija Templis»