—  Gandrīz vai katru dienu, ja tik esmu vesels. Bet, ja es esmu slims, es nekam nederu, sire.

—   Cik reizes tu mani esi uzveicis?

—   Man liekas, ka mēs bijām līdzīgi, sire.

—  Jā, bet es paukojos labāk par Busī. Velns un elle, monsieur! Jūs man norausit ūsas, — Indriķis atgādināja bārdskuvim.

Bārdskuvis zemu palocījas.

—  Sire, — sacīja Sentlukāss, — iesakiet man līdzekli pret manām māgas sāpēm.

—   Tev jāēd, — karalis atbildēja.

—  Ak, sire, man liekas, ka jūs mani mānāt.

—   Nē, es runāju patiesību.

—  Tev taisnība, Valuā, — iesaucās Čiko, — un tā kā man ir trakas māgas sāpes, es ņemu vērā tavu padomu.

Karalis pagriezās un redzēja Čiko, kas pa to laiku bija notiesājis divkāršas vakariņas un tagad trokšņaini iztukšoja kādas japāņu porcelāna tases saturu.

—   Pie velna, ko jūs tur darāt, monsieur Čiko? — Indriķis jautāja.

—   Es izlietoju savu krēmu iekšēji, jo man ārēji lietot to ir aizliegts, — Čiko atbildēja.

—  Ak, nodevējs! — karalis iesaucās, tik nelaimīgi pagriezdams galvu, ka kalpotāja ar krēmu apziestais pirksts iesprūda Indriķim mutē.

—   Ēd vien, mans dēls, — Ciko nopietni teica. — Es neesmu tāds paĻ: valdnieks kā tu. Iekšēji vai ārēji — es atļauju visādi.

—  Jūs manis noslāpēsit, — Indriķis sacīja kalpotājam.

Kalps nokrita ceļos tāpat kā frizieris un bārdskuvis.

—   Es patiesi esmu izsalcis, — karalis žēlojās, — un šis nebēdnis viens pats ir aprijis visas vakariņas.