— Ienaidnieku! — izsaucās Mersedese, uzmezdama brālēnam dusmīgu skatienu. — Ienaidnieks, tu saki, esot pie manis! Edmon! Ja es tā domātu, es paņemtu tevi aiz rokas un aizietu uz Marseļu, lai nekad vairs neatgrieztos savās mājās!
Fernāna acis uzzibsnīja.
— Un, ja tev notiktu kāda nelaime, Edmon, — viņa turpināja ar tādu aukstumu balsī, kas pierādīja Fernānam, ka viņa ir tā sirds dziļumos lasījusi visus noslēpumos, — un, ja tev notiktu kāda nelaime, es pirmā uzkāptu augstajā Moržionā un mestos no turienes lejā uz klintīm.
Fernāns briesmīgi nobālēja.
— Bet tu alojies, Edmon, šeit tev nav ienaidnieku; šeit ir tikai mans brālēns, kurš sniegs tev roku kā uzticīgs draugs.
Meitene palūkojās uz katalānieti, kurš, no šā skatiena it kā apburts, tuvojās Edmonam un izstiepa savu roku tam pretim.
Viņa ienaids kā bezspēcīgs, kaut gan trakojošs vilnis sašķīda pret to varu, kādu pār viņu bija ieguvusi šī sieviete.
Bet tiklīdz viņš bija aizskāris Edmona roku, viņš sajuta, ka ir visu izdarījis, cik vien viņa spēkos, un metās no nama laukā.
— Ak! — kliedza viņš, skrienot pa ielu, ar rokām saķēris savu galvu. — Kas izglābs, kas izpestīs mani no šā cilvēka?! Ak, bēdas, bēdas!
— Ē, katalānieti! E, Fernān! Kurp tad tu tā skrien? — iesaucās kāda balss.
Jaunais cilvēks piepeši apstājās un ieraudzīja Kadrusu un Danglāru, kuri koku pavēnī sēdēja pie vīna glāzes.